Mūsdienās Templiešu ordenis ir kļuvis par tādu kā kulta objektu, kas sevī apvieno gan leģendas par ordeņa veidošanos, gan par tā noslēpumainajiem rituāliem, bet īpaši – par templiešu milzīgajām bagātībām. Alūksnē dzīvojošā mākslas pedagoģe Silvija Ludviga, lasot vēsturiskas grāmatas, pētot un salīdzinot faktus, radījusi versiju, ka pēc Templiešu ordeņa likvidēšanas 1307.gadā tā bagātības no Francijas kuģos tika pārvestas uz Livoniju, arī uz Alūksni.
Kādēļ templiešiem būtu radusies vajadzība pēc Latvijas teritorijas? Var secināt, ka blakus Skotijai un Portugālei, kur patvērās ordeņa paliekas pēc tā likvidēšanas, Latvija it kā loģiski neiederas. Tomēr, pētot templiešu darbību, viņu metodes un visu pārējo, nākas secināt, ka tieši virspusējas loģikas tur ir vismazāk. „Gribat – ticat, gribat – neticat. Es salīdzinu vēsturiskos faktus, notikumus, liecības un domāju, ka tā varētu būt,” saka S.Ludviga.
Pils uz salas ezerā ir ideāla slēptuve
Templiešu ordenis bija vienīgais militāri bruņotais reliģiskais ordenis. Tā 15 000 bruņinieki un
45 000 ieroču nesēji piedalījās krusta karos, vairojot bagātības, nodarbojās ar tirdzniecību un augļošanu. Pastāv versija, ka templieši uzbūvēja floti, kas devās pēc dārgmetāliem uz Indiju, Ēģipti un Mazāziju. “Tempļa bruņinieku ordenis kļuva ļoti bagāts. Visi Eiropas karaļnami bija ordenim parādā, arī Francijas karalis. Taču varenība un bagātība allaž izraisa skaudību. Tādēļ 1307.gada 13.oktobrī (melnajā piektdienā!) Francijas karalis Filips Skaistais pavēlēja apcietināt templiešus, apvainojot tos ķecerībās. Ordeņa brālība glāba savas bagātības, slepus Ruānā piekraujot 17 kuģus, uz kuriem nakts aizsegā ar trim pajūgiem nogādāja arī ordeņa arhīvu,” stāsta S.Ludviga. Viņa spriež, ka kuģi ar vērtīgo kravu pāri Ziemeļjūrai iebrauca Baltijas jūrā. Tie piestāja Pērnavā, kur Vatikāns bija nodibinājis Livonijas ordeni. No turienes templiešu dārgumus pārveda uz Fellinu (Vilandi), kur zem pils bija plaši pagrabi. „Taču, acīmredzot, secināja, ka visus dārgumus nav droši glabāt vienā vietā. Tāpēc atrada Marienburgu, kur uz salas ezerā bija ideāla vieta nocietinātas pils būvei,” norāda S.Ludviga. Tieši šajā laikā citu pēc citas sāka būvēt Livonijas ordeņa pilis. 1315.gadā vien tika ielikti pamati 34 pilīm, arī Alūksnē, kur atradās komtura pils, kas bija īpaši nocietināta un apsargāta. Kāpēc? Acīmredzot bija iemesls – Alūksnes pils pagrabos paslēptās bagātības. „Kā radās grandiozās pilis? Esmu diskutējusi par to ar Rundāles pils pārvaldnieku Imantu Lancmani. Uzskatu, ka bez naudas tas nebija iespējams. Tik vērienīgiem būvdarbiem bija vajadzīgs kapitāls. No kurienes tas radās?” liek secināt S.Ludviga.
Vai Bībeles tulkošanai
izmantoja bagātības?
Marienburga atradās stratēģiski svarīgu ceļu krustpunktā, kur robežojās vairāku valstu teritorijas. Kad 1562.gadā sabruka Livonijas ordenis, Marienburgas cietoksni iekarot devās poļi, lietuvieši, zviedri, vācieši, krievi. Tikai tad, kad 25 gadus te saimniekoja zviedri, veidojās ciemats. 1680. gadā Daugavgrīvas cietoksnī sāka kalpot jauns mācītājs Ernsts Gliks, kuru pēc gada nosūtīja kalpot Marienburgas un vēl apkārtējās draudzēs. Ar laiku mācītājam uzticēja dažādus noslēpumus, visticamāk, arī par pilī glabātajiem templiešu dārgumiem. “Domājams, no šīm bagātībām tika finansēta Bībeles tulkošana un izdošana latviešu valodā. Vienu tulkojuma eksemplāru iesēja greznos vākos ar zelta burtiem un veltīja Zviedrijas karalim Kārlim XII. Dāvinājums glabājas Stokholmas Karaliskajā bibliotēkā,” norāda S.Ludviga. Kad 1793.gadā Gliku ģimenē ienāca deviņgadīgā audžumeita Marta, no meitenes bija grūti noslēpt rūpīgi glabātos noslēpumus. Neilgi pirms krievu karaspēka uzbrukuma Marienburgai Marta saderinājās ar kādu zviedru leitnantu. Bet E.Glika īstā meita bija jau precējusies ar zviedru virsnieku, kurš dzīvoja pilī.
Dārgumus iekāro Pēteris I
“Vēsts par templiešu dārgumiem bija sasniegusi arī Krievijas cara Pētera I galmu. Cars bija nolēmis būvēt ziemeļu Venēciju – Pēterburgu, bet naudas nebija. Ar saukli “Cērtam logu uz Eiropu!” viņš ar karaspēku gatavojās pakļaut Livonijas ordeņa teritoriju, lai atrastu templiešu dārgumus,” uzskata S.Ludviga. 1702.gada augusta beigās krievu karaspēks Šeremetjeva vadībā nostiprinājās Alūksnes ezera pussalas pilskalnā, no kurienes Marienburgas cietoksnis bija kā uz delnas. Uz sarunām Šeremetjevs uzaicināja E.Gliku, kuram bija jānodod priekšlikums – ja pils tiks atdota bez kaujām, gūstekņus atlaidīs brīvībā. Zviedri pili neatdeva, bet nolēma uzspridzināt. Niknās kaujās Marienburgu nopostīja līdz pamatiem, nodedzināja arī koka baznīcu, kurā kalpoja E.Gliks. Krita arī Martas saderinātais. Daudzus saņēma gūstā un aizveda uz Krieviju, arī Glika ģimeni kopā ar Martu. Meņšikovs atņēma meiteni Šeremetjevam un slēpa no cara. Tomēr baumas par skaisto Livonijas gūstekni paklīda. Kādu vakaru cars ieradās pie sava drauga un domubiedra kņaza Meņšikova. Pēterim I Marta uzreiz iepatikās, tāpēc viņš to aizveda sev līdzi. Ārlaulībā ar caru viņai piedzima vairāki bērni, bet izdzīvoja tikai Elizabete, nākamā Krievijas cariene, un Anna. “Iespējams, noslēpumu par Marienburgā apslēptajiem dārgumiem Marta uzticēja savam glābējam Meņšikovam, bet varbūt Pēterim I, tā nopērkot sev carienes troni,” pieļauj S.Ludviga.
Iegulda SanktPēterburgā un Pēterhofā
Vai arī tagad vēl kaut kas varētu būt atlicis pils pagrabos? „Domāju, ka nē. Templiešu bagātības tika izmantotas ne tikai Livonijas pilīs, bet arī Sanktpēterburgā, kura no purvaina miesta ar koka būdiņām strauji pārvērtās par skaistu pilsētu ar Meņšikova, Šeremetjeva namu, ar Krievijas Versaļu – Pēterhofu… To būvei bija vajadzīga nauda, ko Pēteris I un viņa karaspēka pavēlnieki ieguva krievu – zviedru karā, it kā verot logu uz Eiropu,” secina S.Ludviga Kad krievu karaspēks sāka uzbrukumu pilij, mucas ar zeltu un dārgumiem no pils pagraba pa eju zem ezera tikušas nogādātas koka baznīcas pagrabos Kanceles kalniņā,” atklāj S.Ludviga. Alūksnietis Gunārs Ozoliņš bērnībā pa šo eju varējis iet labu gabalu uz ezera pusi, bet tālāk tā bija aizgruvusi. „Ir versija, ka zviedri pili spridzināja tādēļ, lai aizbērtu pazemes ejas. Savukārt koka baznīcu krievu armija nodedzināja, bet pagrabi ar dārgumiem palika zem gruvešiem. Glika ģimene to zināja,” pamato S.Ludviga. Viņa pieļauj, ka Pēteris I uz izpostīto pili atsūtīja Martu, kas norādīja dārgumu atrašanās vietu. Pēc citas versijas, spridzinot pulvera mucas pils pagrabos, tika aizbērtas svarīgas ejas, kas veda uz dārgumu glabātavu.
Visi noslēpumi vēl nav atklāti
S.Ludviga pieļauj, ka Pēterim I tomēr neizdevās aizvest visas bagātības no Marienburgas drupām. Par tādu iespēju likusi domāt baronu Fītinghofu dzimtas pasakainā bagātība. „Ir iespējams, ka kāda zelta muciņa kaut kur bija aizķērusies. Taču tikpat labi ir iespējams, ka Fītinghofs bija bagāts ar senču mantojumu. Turklāt ir zināms, ka Arnolds Fītinghofs bija pirmais pils komturs un bija kādus dārgumus noglabājis savos krājumos,” spriež S.Ludviga. Taču neapstrīdams ir fakts, ka 1780.gadā Oto Hermanis fon Fītinghofs šīs teritorijas atpirka no grāfa Voroncova, un sākās vērienīgi būvniecības un parka labiekārtošanas darbi.
Ap pilsdrupu pagrabos paslēptajām bagātībām noslēpumainības plīvurs nav kritis joprojām. Gan Hitlers, gan Staļins ir sūtījuši savus rokaspuišus uz Alūksni meklēt templiešu dārgumus. Vai viņi kaut ko atrada, neviens nezina. “Kad 1976.gadā pilsdrupās sākās arheoloģiskie izrakumi, tika runāts, ka zviedri lūguši ļaut viņiem tos veikt, kā atlīdzību solot atjaunot Livonijas ordeņa pili. Iespējams, uz Zviedriju aizceļojušajā Glika Bībeles tulkojumā aizveda arī cietokšņa arhīvu un plānus, kur meklējama pasakainā bagātība,” spriež S.Ludviga. Pirms vairākiem gadiem pilsētas dome nolēma uzbūvēt tualetes. Būvnieki raka tām pamatus un izsita mūrī caurumu, pa kuru pavērās skats uz sarkanu ķieģeļu velvēm pagrabā. Bijusi doma tos atvērt tūristu apskatei, taču tam būtu vajadzīgi lieli līdzekļi. Tomēr S.Ludviga cer, ka kādreiz varēs staigāt pa pils pagrabiem un pakāpieniem, kurus minis E.Gliks un viņa mazmeita Marta.
