Šogad par skolu jaunatnes centrālo notikumu kļuvuši vasarā gaidāmie X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Alūksnes un Apes novados gatavošanās procesu koordinē Inga Meirāne, kas šo pienākumu veic jau otro reizi pēc kārtas. Svētkiem pošas arī viņas vadītie “Pastalnieki”, kam tie būs ceturtie svētki. I.Meirāne atzīst, ka deju svētki parasti tiek uztverti kā piecu gadu darba noslēgums.
– Svētki, bez šaubām, ir viens no galvenajiem bērnu un jauniešu piesaistes objektiem. Tas ir mērķis, uz kuru viņi iet piecu gadu garumā un pēc kuriem sākas atkal jauns cikls. Svētkos piedzīvotās emocijas vārdos nav izstāstāmas, tomēr ikdienas kontekstā tos var uzskatīt par tādu kā kulminācijas punktu, kas, atskatoties uz pēdējo gadu laikā ieguldīto darbu, apliecina: mēs varam, darām un mums izdodas.
– Svētku finansējuma samazinājuma dēļ sarucis pieļaujamais dalībnieku skaits. Vai tas neatsauksies uz skolēnu interesi par tautas dejām, kur lielu lomu spēlēja tieši iespēja nokļūt svētkos, vai arī uztverat to kā stimulu kolektīviem piestrādāt pie kvalitātes?
– Protams, ir žēl, ka jau tā ierobežotais dalībnieku skaits sarucis vēl mazāks, jo nu būs daudz vairāk to bērnu, kuri ir cītīgi gatavojušies, bet beigās tomēr paliks mājās. Tieši tāpēc jaunāko kolektīvu gadījumā ieviestas atšķirīga līmeņa grupas, lai dažādotu potenciālo dalībnieku loku. Tajā pašā laikā kvalitāte ir vajadzīga jebkurā gadījumā, uz ko šis svētku gads un lielā konkurence savu iespaidu, cerams, būs atstājusi. Diemžēl korekcijas ieviesis mazais stundu skaits, kas šobrīd atvēlēts interešu izglītībai. Šajā mācību gadā tām piešķirts krietni mazāks finansējums, nekā citkārt. Tāpat ierobežotākas kļuvušas koncertēšanas iespējas. Ja agrāk mēs bijām ļoti bagāti ar dažādiem sadančiem, katru gadu izbraukājot gandrīz visus mazos pagastiņus, tad šobrīd mums tas ir liegts. Tieši finansējuma dēļ, ko prasa gan pasākumu organizēšana, gan dejotāju nokļūšana uz tiem. Lielākoties braucieni jāfinansē vecākiem, taču cik daudzi to šobrīd var atļauties? Šie apstākļi nespēlē par labu kolektīvu kvalitātei, jo, ja dejotājs uz skatuves kāpj tikai divas reizes gadā, tad tas nav nopietni. Šīs pieredzes trūkums iegriež pamatīgu robu kopējā līmenī.
– Horeogrāfe un deju lielkoncerta virsvadītāja Baiba Šteina arī minēja, ka kolektīvu vadītājiem būtu jāmācās no labākajiem. Alūksnes un Apes novados punktu skaita ziņā vieni no līderiem ir “Pastalnieki”. Vai uztverat sevi kā vienus no latiņas cēlējiem?
– Noteikti. Tas tā ir jebkurā vietā. Kaut vai paskatoties uz Latgali, starp kuras kolektīviem ir ļoti daudz laureātu. Vienkārši viņiem ir daudzi spēcīgi kolektīvi, kas velk līdzi visus pārējos. Tas notiek arī tad, ja pabraukā apkārt uz koncertiem, kur uzstājas spēcīgāki dejotāji, jo labs kolektīvs ir kā piemērs, uz ko tiekties. Arī “Pastalniekiem” pašreizējais līmenis veidojies laika gaitā, daudz strādājot un aktīvi koncertējot. Svarīgi, no kāda vecuma to dara. Pat tad, ja liekas, ka tai pirmsskolas vecumā bērns neko neizdara, zemapziņā viņam tas viss nosēžas un vēlāk nāk ārā tāpat. Arī tad, ja viņš kādu periodu nav dejojis, viņš vienalga ir citādāks nekā tas, kurš sāk pilnīgi no nulles.
Šogad “Pastalnieki” atzīmē savas pastāvēšanas divdesmitgadi, kurai par godu maija vidū būs jubilejas koncerts?
– Principā šiem 20 gadiem varētu pieskaitīt vēl dažus gadus, kopš es strādāju ar bērniem un bērnu kolektīviem. Sākumā darbojāmies zem toreizējā pionieru nama, kas vēlāk pārtapa interešu centrā. Laiks pirms 20 gadiem bija posms, kad es gaidīju savu pirmo dēlu, tāpēc dejotājus uz vienu mācību gadu nācās uzticēt Idai Aizupei. Viņa šī gada laikā viņus nokristīja par “Pastalniekiem”, kas aizsāka jaunu posmu kolektīva vēsturē. Tie 20 gadi, ko mēs atzīmēsim, ir laiks, ko esam pavadījuši kā “Pastalnieki”. Tā būs arī mūsu pirmā jubileja, ko atļausimies svinēt. Līdz šim mums nekas tāds nav bijis, jo neesmu no tiem cilvēkiem, kas paradis to darīt.
Kāpēc šoreiz nolēmāt tomēr atzīmēt jubileju?
– Galvenais iemesls ir dejotāju vecākā grupa jeb 10. – 12.klašu kolektīvs. Tie ir pirmie bērni, kurus esmu izaudzinājusi no – līdz. Parasti saikne ar dejotājiem ir pārtrūkusi 5. – 6.klašu posmā, jo vairāk biju pieradusi strādāt ar mazajiem bērniem. Savukārt šī grupa ir pirmā, kas sāka pie manis dejot vēl pirmsskolas vecumā un dara to joprojām. Protams, kolektīva sastāvs laika gaitā ir mainījies. Daži aizgājuši, citi nākuši vietā. Ja sākumā viņi dejoja divos dažādos sastāvos, tad šobrīd apvienojušies vienā grupā. Katrā ziņā dejotāju kodols saglabājies tāds pats, kā pašos pirmsākumos. Daudzi no viņiem šogad beigs 12.klasi, tāpēc sapratu, ka šī ir tā jubileja, ko nedrīkst neatzīmēt.
– Kādi šie 20 gadi “Pastalniekiem” ir bijuši?
– Ik gadu pie manis dejo apmēram 150 bērnu. Aiz muguras mums ir dalība četros dziesmu un deju svētkos. Visbagātākā svētku ziņā, bez šaubām, ir vecākā grupa. Pirmie svētki, uz kuriem devos kopā ar bērnu deju kolektīviem, notika 1995.gadā. Interesanti, ka toreiz 5. – 6.klašu grupā dejoja Sanita Drunka, kas tagad kļuvusi par Ziemeru pamatskolas deju kolektīva vadītāju un pati šogad pošas uz pirmajiem svētkiem.
Koncertēšanas ziņā pastāvīgi piedalāmies tautas deju festivālā “Latvju bērni danci veda”. Latvijas līmenī aktīvi uzstājamies tuvākajos novados, bet ārpus valsts robežām mums izveidojusies cieša draudzība ar Tallinas deju kolektīvu Igaunijā. Tie mums kļuvuši par ļoti labiem draugiem, pie kuriem cenšamies aizbraukt vismaz reizi divos gados.
– Kāda ir vērtīgākā balva, ko izdevies iegūt?
– Ir viena balva, ar ko ļoti lepojamies. Tā iegūta jaunrades deju konkursā. Jāteic, ka man pašai savu deju ir ļoti daudz, jo man nepatīk atkārtoties. Parasti mēs kādu deju nodejojam vienu sezonu, bet pēc tam noliekam malā un ķeramies pie nākamajām. Esmu vadītāja, kurai visu laiku vajag kaut ko jaunu. Trīs gadus pēc kārtas dejot vienu un to pašu deju man šķiet neiespējami. To akceptē arī paši bērni, kas tagad izteikuši priekšlikumu, ka vajadzētu atkal kādu pašu veidotu deju, ar ko piedalīties konkursā. Lielākie pat interesējās, vai tur tiek vērtētas tikai vadītāju dejas vai arī paši dejotāji drīkst piedalīties ar savējām. Uz to es atbildēju, ka horeogrāfs, protams, var būt jebkurā vecumā. Nu viņi ir sasparojušies un apņēmības pilni startēt ar savām dejām, lai gan tad jau redzēs, kā viss iznāks. Protams, vērtīgākās balvas ir tās, ko sniedz nevis žūrijas atzinība vai punkti, bet paši bērni.
– Kas tieši sniedz lielāko gandarījumu?
– Nu, piemēram, pēc pēdējās deju skates pie manis pienāca puisis, kurš dejo 7. – 9.klašu kolektīvā. Viņš dejo tikai otro gadu, turklāt pirms tam nekad to nebija darījis. Pēc 9.klases viņš ieplānojis doties mācīties ārpus Alūksnes, tāpēc pienāca pie manis un jautāja, vai nevarētu mēģinājumus pārcelt uz sestdienām, lai viņam būtu iespēja turpināt dejot “Pastalniekos”.
Vēl mani vecākās grupas dejotāji ierosināja, ka varētu veidot studentu kolektīvu. Tāda prakse ieviesta Gulbenes ģimnāzijas deju kolektīvā “Rūsiņš”, kurā turpina dejot arī tie, kas ģimnāziju absolvējuši un nu devušies prom. Kaut ko līdzīgu vēlas veidot arī mani vecākās grupas dejotāji. Nezinu, cik reāli tas ir izdarāms, jo kas to lai zina, uz kurieni katrs no viņiem dosies mācīties, taču izrādītā iniciatīva man sniedz lielāku gandarījumu un prieku nekā visas citas balvas un diplomi kopā.
– Šovasar gaidāmie svētki būs pēdējie, kas aizvadīti kopā ar vecākās grupas dejotājiem. Vai ir kāds svētku stāsts, kas saistās tieši ar šiem dejotājiem?
– Viens no atmiņā paliekošākajiem momentiem bija pirmajos svētkos, uz kuriem devāmies. Toreiz jaunākajām klasēm vajadzēja apgūt deju programmu “Uz skolu”, kurā es dejoju kopā ar saviem dejotājiem. Mazajiem tā bija par grūtu un sarežģītu. Uz to horeogrāfe un deju lielkoncerta virsvadītāja Olga Freiberga atbildēja: “Neuztraucieties. Tie, kas iemācīsies šo deju, tie visu dzīvi dejos.” Un tā arī ir. Liec priekšā kuru deju gribi – visu izdejos. Tādi man viņi ir izauguši.
