Pavasaris ir tāds interesants laiks. Tā vien šķiet, ka visa dzīvība sākas no jauna. Nepietiek ar to, ka mostas daba, jauna dzīvīga rosība pamodusies arī cilvēkos. Smieklīgi jau skan, it kā cilvēks iepriekš būtu bijis bez dzīvības pazīmēm. Šogad uzkrītoši vairāk nekā citus gadus pilsētas ielas un lauku ceļus ieņēmuši velosipēdisti.
Var jau būt, ka šāda tendence veidojusies ekonomiskās krīzes dēļ un cilvēki domā par līdzekļu taupīšanu, bet iespējams arī, ka vairāk tiek domāts par savu veselību un fizisko formu.
Protams, es priecājos par ikvienu, kas kāpj uz velosipēda un to izvēlas par savu ikdienas gaitu transporta līdzekli, bet mani bažīgu dara braukšanas kultūra. Tie, kas ar velosipēdu minās arī bargajā ziemā, ir guvuši zināmu rūdījumu un uz ceļa “māk izdzīvot”, bet ar šausmām skatos uz ikvienu vējgrābsli, kas ar velosipēdu minas pēdējiem spēkiem, nespēj taisni nobraukt un par pagrieziena rādīšanu vispār nedomā. Tā vien šķiet, ka vairākus metrus platais ceļš ir tikai viņu braukšanas vieta. Un pārgalvīgie braucēji nav vien jaunieši, daudz uzmanīgākiem būtu jābūt arī riteņbraucējiem gados. Protams, velosipēdisti var sist pie krūts un teikt, ka ir tieši tādi paši satiksmes dalībnieki kā autovadītāji, bet vispirms derētu padomāt katram pašam par savu dzīvību. Var jau drosmīgi pastāvēt par savu taisnību, bet vai dzīvības cena ir tā vērta? Ikreiz, kad tiek kāpts uz velosipēda vai veikt riskants manevrs, vajadzētu pie sevis nočukstēt zelta vārdus: sargi sevi pats un tad arī Dievs tevi sargās!
