Domāju, ka nebija nejauši tas, ka manās rokās acu, sirds un prāta priekam nonāca Danielas Glataueres grāmata “Visi septiņi viļņi”. Parasti grāmatu izlasu vienā rāvienā, bet šo lasīju ar pārtraukumiem. Ne jau tāpēc, ka tā šķistu neinteresanta, bet gan gribējās lasīt ilgāk, gribējās ilgāk ticēt tur paustajai domai. Sižets pavisam ikdienišķi neikdienišķs – diviem pilnīgi svešiem cilvēkiem internetā rodas jūtas vienam pret otru. Ilga interneta sarakste, nenotikušas tikšanās un beigās… beigās ilgi gaidīta kopā būšana.
Kad pavasarī sāku lasīt šo grāmatu, es neticēju šādiem laimīgiem interneta stāstiem, bet tagad man ir radusies ticība. Tieši sākot lasīt grāmatu, dzirdēju daudz laimīgu stāstu par interneta attiecībām ar laimīgām beigām. Tā nebija tikai viena cilvēka pieredze, laimīgos stāstus dzirdēju no visdažādākajiem cilvēkiem. Dzirdēto saliekot kopā ar lasīto, tad arī radās spēcīga pārliecība, ka šādas lietas notiek un tas nav nekas pārsteidzošs.
Internets ir reāla dzīves sastāvdaļa, un tur var notikt tādi paši brīnumi kā dzīvē. Nav vairs tie laiki, kad internetā iepazinās vien laika trūkuma, kautrības, kompleksu dēļ, tagad to dara ikviens mūsdienīgs cilvēks. Un nav jau arī jābrīnās, ka internetā tiek kārtota personīgā dzīve, ja turpat arī strādā, iepērkas, maksā rēķinus, lasa ziņas, skatās filmas, komunicē ar draugiem. Internets mums sniedz tādas iespējas, par kādām pirms 50 gadiem cilvēki tikai sapņoja.
