«Ir divi veidi kā muļķot sevi. Pirmais – ticēt meliem, otrais – atteikties ticēt patiesībai.» Sērens Kirkegors
Grindeks būvēs ražotni Slovākijā. ES fondu izlietojums neefektīvs. Zinātnieki neapmierināti, ka viņu radošo potenciālu izmanto tikai ārvalstu firmas. Pa radio stāsta, kā rodas bērnu rotaļlietas pāris eksemplāros kādā Rīgas dzīvoklī, kur ir cilvēks ar radošu domu. Valsts iestādes par ES naudu apmāca nevajadzīgus speciālistus.
Jauni skandāli. Krustpunktā opozicionāri un puspozicionāri kritizē valdības nepareizo rīcību, bet nav saprotams, kā viņi domā iziet no krīzes. Valdība sola SVF uzlabot valsts aparātu un palielināt PVN nākamā gadā. Protams, tā var, jo nākamgad būs cita valdība. Pāri visam cerība uz rotaļlietu gatavotājam līdzīgām iniciatīvām (mikrouzņēmumu) un augšupeju gada otrā pusē. Iracionāla, bet izplatīta cerība.
To visu dzirdot, rodas neglaimojošs secinājums – Latvija ir kā liels bērnudārzs, kas nonācis finansiālās grūtībās. Secinājums – valsts pārvalde ir nopietni slima.
Valstij svarīgus ekonomikas jautājumus nevar izlemt tikai politiķi, kas uzradušies valdībā pēc nejaušības principa un vairumā gadījumu ekonomikā vispār neorientējas. To pierāda tukšās sarunas bez nobeiguma televīzijā un radio, un valsts aparāta nesaskaņotā darbība. Valdošo partiju īpašnieku interešu apmierināšana kropļo ekonomikas likumu darbību. Ik gadu jauna valdība un minimālā uzmanība lēmumu pēctecībai. Šāda pārvaldes sistēma nav spējīga ģenerēt ne nepieciešamos ilgtermiņa lēmumus, ne sakarīgus –tuvākam laikam.
No kļūdu analīzes apsvērumiem, ko var saskatīt «mazais cilvēks» (man ļoti mīļš šis lielā Birkava teiciens), piedāvāju šādu skatījumu uz, manuprāt, svarīgākām nostādnēm un nepieciešamām izmaiņām valsts politikā un pārvaldē.
Nostādnes.
Vispirms jāatjauno aizmirstais augstākais politiskais mērķis – brīva un neatkarīga Latvija, latviešu tautas izdzīvošana. Šim mērķim pakļaujama valsts politika.
Mērķa realizēšanai valsts pārvaldē jāatgriežas pie ekonomikas likumu respektēšanas, maksimāli jāattīsta nacionālais ražošanas kapitāls, kā vienu no formām attīstot valsts kapitāla formu, kas izriet no Latvijas sarežģītās etniskās situācijas. Šajā redzējumā nozīmīga vieta ierādāma zinātnes potenciāla izmantošanai caur valsts kapitāla formu sākotnējā etapā. Valsts ekonomiskai politikai pakļaujama arī Valsts banka, neatstājot to tikai bankas Prezidenta «īpašumā», pakļaujama valsts iepirkumu sistēma, kam jāveicina vispirms nacionālā ražošanas kapitāla uzkrāšanu (zem nacionālā kapitāla es saprotu rezidentu īpašumu). Nozarēs, kur radies privāts monopolstāvoklis, valsts veido alternatīvu konkurenci.
Nepieciešamās izmaiņas.
Valdībai jāsastāv no politiķiem un profesionāļiem kā līdzvērtīgiem partneriem, kam jāvienojas, paliekot ekonomikas likumu ietvaros. Profesionalitātes galvenie kritēriji – augstākā profesionālā izglītība un pieredze profesijā. Pašreiz ieviestā atalgojumu sistēma nebūs mērķtiecīga.
Valdības primārais uzdevums – ekonomikas likumiem atbilstošas Valsts Attīstības programmas realizācija, kas izslēdz atsevišķu grupējumu interešu prioritāti pār valsts kopējām interesēm. Šā nosacījuma pārkāpumi saistāmi ar Ministru kabineta demisiju.
Kā izstrādāt ilgtermiņa Valsts Attīstības programmu, kas būtu pildāma katrai valdībai un ko nevarētu mainīt tikai tāpēc, ka mainījies spēku samērs Saeimā. Te būtu vajadzīgi Satversmes grozījumi, Prezidenta pilnvaru un institūcijas palielinājums. Šāda iespēja ir saskatāma, ja ir tautas vēlēts Prezidents ar paplašinātām pilnvarām. Prezidenta institūcija varētu būt par Attīstības programmas izstrādes, koriģēšanas un izpildes kontroles vietu un atbildīgu garantu.
Programmu Prezidenta vadībā izstrādātu sastādīta profesionāļu komanda, kur ietilptu arī Premjers ar valdības profesionāļiem. Programmu apstiprinātu vai neapstiprinātu Saeima. Dialogs līdz apstiprinājumam. Pēc Programmas apstiprināšanas tā ir ilglaicīgs valdībām noteicošs dokuments, kas pildāms atbildīgi, līdz kāds cits Prezidents, izejot no dzīves nepieciešamības, piedāvās kādas korekcijas, ko atkal apstiprinās attiecīgā Saeima. No teiktā izriet, ka prezidentam jābūt ar tiesībām atlaist valdību, ja tā nepilda Programmu jeb valdības sastādītais budžets ir pretrunā ar to.
Nelielas izmaiņas vajadzīgas Ministru kabineta sastāvā.
Ministru kabinetu vada Premjerministrs, kuram ir vietnieks. Premjers vada valdības sēdes, bet viņa vietnieks ir ministriju valsts sekretāru tiešais vadītājs valsts pārvaldē, kura uzdevums ir realizēt dzīvē valdības lēmumus un to saskaņotību starp ministrijām. Prezidents izvirza Premjerministru un Premjera vietnieku, kurus apstiprina Saeima, un pēdējais noteikti ir profesionālis. Premjera vietnieku var atsaukt tikai Prezidents. Tas varētu veicināt viņa ilglaicību amatā, prasmīgāku un mērķtiecīgāku valsts pārvaldes organizēšanu mainīgās politiskās situācijas apstākļos. Ministri ir politiskie uzraugi.
Premjerministrs ir Saeimas apstiprināts. Viņš sastāda valdību pēc saviem ieskatiem. Saeima formāli apstiprina visu sarakstu. Šeit būtu vajadzīgi ierobežojumi Saeimai valdības sastāvu noraidīšanas reižu ziņā, ko pārkāpjot Saeima demisionē. Tas ļautu parādīties valdībā vairāk profesionāļiem, novērstu nepieciešamību mainīt ministriju skaitu un mazinātu partiju darījumus uzņēmumu padomēs, priekšplānā izvirzot profesionalitāti.
Valsts pārvaldes aparāts reorganizējams ar mērķi darboties atbilstoši ekonomikas likumiem. Jebkurš ierēdnis bezierunu kārtībā zaudē darbu, ja rīcībā pārkāpj šos likumus vai ignorē valsts prioritātes. No šāda un arī organizatoriskās mērķtiecības viedokļa realizējama valsts aparāta būtiska samazināšana.
Valsts līmenī nostiprināma ētikas loma politiskajā darbībā, kas noteiktu amatpersonu demisionēšanas kārtību. Tas mazinātu publisko skandālu degradējošo ietekmi, kad, piemēram, Saeimā skaitās deputāts cietumnieks.
Iekams kaut kas tāds vai līdzīgs nebūs izdarīts, uz racionālu valsts vadību var cerēt tikai laimīgas sakritības dēļ, kas divdesmit gadu laikā nav notikusi.
