Darbdiena, pulkstenis jau pāri vienpadsmitiem, bet gar mūsu redakcijas logiem vēl joprojām nav manīts rosāmies sētnieks. Nav jau nekas traks, reizēm jau var baudīt arī brišanas prieku, bet tas brīžiem jau kļūst par biežu… Mazākie pilsētas iedzīvotāji noskrien, ka sniegs vien noput, tiem, kam jāsteidzas, skrējiens šķiet nedaudz lēnāks un piesardzīgāks, turpretim vecākiem ļaudīm šī liekā sniega sega sagādā ne mazums grūtību. Vienu brīdi pat šķiet, ka sniega dēļ rāmāks kļuvis straujais pilsētas ritms – it viss rit mierīgāk un rāmāk.
Vien skumji, ka kāds, kam darbs ir, to neveic godam, bet kāds, kas alktu to darīt – pie darba netiek. Šķiet, ka šobrīd katrs darbs ir uz izķeršanu, tāpēc varbūt būtu vērts izvērtēt darbinieku paveikto. Tieši tā – izvērtēt, jo es ticu, ka ir sētnieki, kas savu darbu sāk jau tad, kad es vēl esmu sapņu valstībā. Viņi izpelnās manu cieņu un apbrīnu!
Ne jau tikai sētnieki ir pavirši, nekompetenti cilvēki strādā arī citās jomās. Mani pārsteidz vien šo cilvēku pašpārliecība. Man būtu kauns būt strādniekam vai amatpersonai un zināt, ka nespēju veikt visus pienākumus izcili un nemaz necenšos to darīt. Tā jau ir, ka katram vērtību skala ir sava – kāds augstāk vērtē godīgumu, tīru sirdsapziņu, kāds pašlepnumu un statusu. Laikam jāpiekrīt apgalvojumam, ka jaunie speciālisti nemāk strādāt, bet pieredzējušie māk nestrādāt.
