Ja kāds man jautātu, ko es ceru sagaidīt no jaunā gada, tad atbilde skanētu: nevēlos neko jaunu, jo man pietiek ar to, kas jau ir. Nenoliegšu, ka savu iespaidu uz jaunā gada vēlmēm atstājusi pašreizējā situācija. Ņemot vērā, ka…
Redz, mums vienmēr ir mācīts būt nepiesātināmiem. Nekad neapstāties pie sasniegtā vai samierināties ar esošo situāciju, bet visu laiku turpināt tiekties pēc kaut kā jauna un nebijuša. Diemžēl dažkārt šajā tiekšanās procesā, sasniedzot vienu virsotni pēc otras, gadās pavisam ātri aizmirst to, kas nupat iegūts vai līdz kam tikts. Nu, līdzīgi kā ar bērniem, kas, dabūjuši sen kārotu rotaļlietu, mazliet papriecājas par to un tad ātri vien zaudē interesi, vēloties iegūt sev kaut ko citu.
To, kā vēl nav.
Tāpat bijis arī iepriekš, kad, lai cik lielas pūles prasījis iegūt visu to, pie kā tikts, vienmēr kaut kā pietrūcis, kaut kā nav bijis gana. It kā brīdī, kad esi saņēmis sen kāroto, tas zaudējis savu vērtību tikai tāpēc, ka vairs nav neaizsniedzams sapnis, bet gan realitāte. Līdz ar to šogad esmu nolēmusi netiekties ne pēc kā jauna, bet izbaudīt to, kas jau ir. Galu galā pateikt „pietiek” nenozīmē kļūt pieticīgam vai atteikties no kaut kā pavisam. Drīzāk tas liek uz mirkli apstāties, lai apjaustu esošā vērtību un saprastu, ka vēl vairāk būtu jau par daudz.
