Ilzenietis Juris Līdumnieks par dzīvi nesūdzas – ja nu vienīgi kādreiz par sīkumiem, bet lielām nebūšanām nepievērš uzmanību. Lai arī agrā bērnībā liktenis viņu nav lutinājis, jo ticis izšķirts no brāļiem, māsām, vecākiem un dzīvojis internātskolā, viņš tāpat ir pārliecināts, ka dzīvē viņam ir veicies.
“Viss ir, kā vajag. Arī par cilvēkiem, kas man ir apkārt, varu teikt tikai to labāko,” saka Juris.
Dzimis rīdzinieks
Ģimenē viņi bija seši brāļi un māsas. “Dažus atminos, dažus – neatminos. Tagad visi ir zināmi, bet agrāk tā nebija. Es ģimenē biju otrs jaunākais bērns – par mani jaunāka ir māsa Ingūna, bet vecāki – māsa Diāna, brāļi Ainārs un Armands, vecākā māsa Dzintra. Manas atmiņas vairāk saistās ar skolas gadiem, lai gan līdz skolas vecumam par mums esot gādājusi vecmāmiņa Rīgā. Pirmos septiņus dzīves gadus pavadīju Rīgā, bet pēc tam mūs ar māsu nosūtīja uz Liepnas internātskolu. Četrus gadus Liepnā mācījāmies kā bērni, kuriem nav vecāku. Kad es mācījos 4.klasē, mani pie sevis paņēma mani audžuvecāki – Anna un Jānis no Gaujienas pagasta. Toreiz uz internātskolu atbrauca kāda ģimene, kas vēlējās audžumeitu – manu māsu. Uzzinot, ka viņai ir brālis, arī es tiku pie audžuvecākiem, tikai citā ģimenē,” atminas J.Līdumnieks.
Audžuvecāki dzīvoja Zvārtavā, Gaujas krastā, ļoti skaistā vietā netālu no Zvārtavas pils. Šīs vietas burvību, kopīgu lauku darbu darīšanu un svētku svinēšanu paguva izbaudīt arī Jura sieva Agita un divi vecākie bērni.
Ir pateicīgs audžuvecākiem
Par saviem audžuvecākiem Juris runā ar lepnumu, jo viņi Jurim lika justies kā miesīgam bērnam. “Dod Dievs visiem tādus audžuvecākus, kādi bija man! Viņi man bija nevis audžuvecāki, bet kā īstie vecāki. Audžutēvs man iemācīja visu vienmēr izdarīt līdz galam un nepamest pusdarītu. Audžuvecākiem esmu pateicīgs par visu, kas ar mani ir noticis. Tā nav liekuļošana, jo kas zina, kā būtu, ja es nebūtu nokļuvis tik brīnišķīgā ģimenē. Par to bieži iedomājos un esmu pateicīgs. Uzskatu, ka man vispār dzīvē ir ļoti veicies – vispār, neraugoties ne uz ko. Droši vien kāds vienmēr ir stāvējis blakus un mani uzmanījis. Ar saviem audžuvecākiem biju kopā līdz viņu mūža pēdējām dienām,” saka J.Līdumnieks. Gādību un rūpes no audžuvecāku ģimenes viņš izjūt vēl joprojām, jo audžumammas māsīca Māra Svīre kā labais gariņš turpina rūpēties un uzmanīt.
Savu miesīgo māti un tēvu Juris neatminas. Zina, ka māte jau sen ir mirusi, bet tēvs dzīvo Rīgā un neatzīst Juri par savu dēlu. “Manī nav aizvainojuma uz miesīgajiem vecākiem par to, ka bērnībā tiku pamests. Es par to vienkārši nedomāju – it īpaši tagad, kad man pašam ir brīnišķīga ģimene. Varbūt jaunībā par to kādreiz iedomājos. Attālums šķir – ja kāda cilvēka nav blakus, tad par viņu nedomā un dzīvo to dzīvi, kas ir blakus. Pieļauju, ka toreiz es biju pārāk mazs, lai saprastu, kas ir kas,” atzīst J.Līdumnieks.
Satiek savu Agitu
Gaujienas vidusskolā, mācoties vienā klasē, Juris iepazinās ar savu nākamo sievu Agitu. “Kopš 16 gadu vecuma līdz šai dienai esam abi kopā. Ja es zinātu atbildi, kādēļ tieši Agita, es to noteikti neteiktu, bet es nezinu atbildi uz šo jautājumu. Uz šādu jautājumu atbildes nav, bet, ja kādam atbilde tomēr ir, tad tas vairs nav tas,” ir pārliecināts Juris. Divdesmit viena gada vecumā abi apprecējās. Nākamajā dienā pēc vidusskolas absolvēšanas Juri iesauca armijā. Pēc armijas Juris strādāja par radiomehāniķi Valkas pusē. Tagad jau daudzus gadus Juris ir tuvākā un tālākā apkārtnē labi pazīstams galdnieks. Jautāts par profesijas izvēli, viņš atzīst – vienā dienā izdomājis, ka būs galdnieks un viss! “Neesmu šo profesiju mācījies, bet bija viens cilvēks, kas man šo amatu ierādīja. Jaunībā man īsti nebija iespējas mācīties profesiju, jo negribējās to darīt uz audžuvecāku rēķina, kas bija gados cienījami cilvēki. Bet tagad man vairs negribas mācīties, jo profesiju esmu apguvis pašmācības ceļā un zinu, ko gribu. Man patīk darbs, man savs darbs ir kā atpūta,” norāda Juris.
Ģimenei atdod sevi visu
Agita piebilst, ka viņa studēja vēl pēdējā kursā Liepājā, kad piedzima vecākā meita Karmena. “Visu gadu Juris dzīvojās mājās un auklēja meitiņu. Mana mamma toreiz teica, ka Juris lieliski ar visu tiek galā pats un palīdzība nav vajadzīga,” lepojas Agita. Vēlāk ģimenē piedzima dēls Jurģis un Eduards – viņi abi pašlaik mācās Ilzenes pamatskolā, bet Karmena – 12.klasē Smiltenes ģimnāzijā.
Agita ik pa laikam uzslavē vīru, uzsverot, ka mājās viņš dara dažādus darbus – saimnieko arī pa virtuvi, gatavojot ēst! “Juris dara dažādus darbus – it īpaši tos, kas viņam patīk. Viņš ir ļoti rūpīgs un atbildīgs, pacietīgs, bet ir arī prasīgs. Uz viņu vienmēr varu paļauties. Es varu droši braukt uz kora mēģinājumiem, jo zinu, ka mājās viss būs kārtībā – bērni būs paēduši, izmācījušies un aizies gulēt laikus. Tāpēc arī bērni var iesaistīties dažādās aktivitātēs, turklāt tētis nodrošina arī materiālās vajadzības,” atzīst A.Līdumniece.
Meklē brāļus un māsas
Mācoties internātskolā un jaunībā Juri nepameta sapnis atrast savus brāļus un māsas, no kuriem bērnībā tika šķirts.
“Kamēr bija tā saucamie “juku laiki”, bija nereāli atrast kaut kādus dokumentus par saviem vecākiem, brāļiem un māsām. Par jaunāko māsu vispār neviens pat lāgā neko nezināja, kā tas parasti notiek dokumentu nesakārtotības dēļ. Viņa tika nosūtīta uz Gaujienas internātskolu, bet tur netika reģistrēta, jo īsā laikā viņu adoptēja. Līdz ar to – gali ūdenī. Kad Latvija atguva neatkarību, radās iespēja piekļūt arhīva materiāliem. Piezvanīju uz arhīvu Rīgā un pajautāju, vai ir iespējams uzzināt kaut ko par saviem brāļiem un māsām. Aizbraucu uz turieni un piecās minūtēs saņēmu izziņu ar personu datiem par saviem brāļiem un māsām, vecākiem,” atminas J.Līdumnieks. Juris bija piezvanījis savam tēvam, kurš noraidīja dēlu. Savukārt vecākā māsa Dzintra ar tēvu uzturēja un joprojām uztur attiecības, un viņai par saņemto zvanu bija izstāstījusi tēva sieva.
“Dzintra tolaik strādāja pašvaldības policijā Rīgā un pa saviem kanāliem izzināja informāciju par mani. Bet viņa bija baidījusies man piezvanīt, ņemot vērā to, ka abi pārējie brāļi bija aizgājuši neceļos – viens jau ir miris, bet otrs pārmērīgas alkohola lietošanas dēļ kļuvis par invalīdu. Tas viss notika pirms septiņiem gadiem. Ar Dzintru mēs satikāmies – es viņai piezvanīju un sarunāju tikšanos Rīgā, Juglā. Uz tikšanos braucu kopā ar māsu Diānu, ar kuru mums ir ļoti siltas attiecības,” atceras Juris. Kopš tās reizes viņš ar māsu Dzintru regulāri sazvanās un tiekas, uzturot sirsnīgas attiecības. “Es uzskatu, ka Dzintra ir man māsa, kaut gan tik ilgus gadus neesam bijuši kopā. Esmu priecīgs, ka viens otru atradām,” saka Juris. Kopā ar Dzintru viņi uzmeklēja arī māsu Ingūnu, kuru savulaik kāds pāris adoptēja. “Dzintra konkrētajā datumā un gadā Rīgā dzimušajām Ingūnām izsūtīja vēstules, aprakstot dzīvesstāstu un lūdzot atsaukties, ja kāda ir mūsu meklētā Ingūna. Viņa atsaucās,” saka Juris. Agita piebilst, kā jaunībā, esot ballēs, Juris ar acīm vienmēr meklējis māsu, uzlūkojot gadu jaunākas meitenes…
Tagad Juris zina visu par saviem brāļiem un māsām, ir saticies ar katru no viņiem un ir priecīgs par to. “Bija brīži, kad šajos meklējumos nolaidās rokas, jo šķita, ka to tomēr nevarēs izdarīt. Bet vienmēr atradās kāds stariņš, kas pavēra jaunas iespējas,.
Māca cienīt vecākus
Savā ģimenē Juris ir brīnišķīgs tētis trim bērniem. Jaunākais dēls Eduards atzīst, ka tētis viņiem māca būt čakliem, māca katram pildīt sev uzticētos pienākumus. “Audzināt bērnus ir viegli. Es esmu audzis laikā, kad vecākus cienīja un palīdzēja vecākiem, tādēļ arī saviem bērniem mācu cieņu pret vecākiem,” saka J.Līdumnieks. Ģimene gan strādā kopā, gan izklaidējas un atpūšas.
Savukārt Ziemassvētki Līdumnieku ģimenē ir ļoti gaidīti svētki. Agita stāsta, ka tad vienmēr dodas ciemos pie viņas māsīcas. “Katru gadu tur kaut kas notiek, jo sabrauc vairākas radu ģimenes. Šogad devāmies uz mežu, lai iedegtu Ziemassvētku eglīti. Vienmēr notiek arī izdarības mājas pagalmā. Vakarā pulcējamies pie eglītes istabā, kur visi vienmēr rāda dažādus priekšnesumus. Šogad mums ir krīzes Ziemassvētki, jo esam sadalījuši, kurš kuram sarūpē dāvaniņu. Bet krīze atraisa cilvēku fantāziju un tad svētki izdodas vēl labāk,” saka Agita. Savukārt jaunā gada pirmajā dienā kopā ar radiem un draugiem tradicionāli visi dodas slidināties uz kalnu.
