Pavērojot skolotāja darbu šodien un agrāk – sanāk liela starpība. Laiki mainās. Līdz ar laiku skolotāja vērtība. Ja agrākos laikos skolēns ņēma to visu, ko skolotājs deva ar pateicību pretim, tad šodien tiek dzirdēti vārdi: “Šeit man neviens neko nav devis.”
Man pietiek tā, kas manī pašā ir. Viss jaunais, kas parādās pie dzīves apvāršņa, ir jaunās dzīves vērts. Pedagoģija sarežģīta – it sevišķi šobrīd. Visatļautība audzēknī ieaug nelabvēlībā, nepieklājībā. Tiek audzinātas personības ģimenē. Viņu viedoklis, protams, ir jāuzklausa – tas ir diskutējams.
Savā darba mūžā esmu saņēmusi daudzas pateicības no ģimenēm. Mans viedoklis – audzēknim jābūt laikā un vietā tur, kur tajā brīdī ir paredzēts. Tā sevi parādot no labās puses. Netraucēt skolas kārtību un skolotāja darbu.
Manā mūžā nebija neviena tāda skolotāja, kas nebija viņa lielā darba vērts. Esmu pateicīga viņiem visiem! Bez viņiem un maniem vecākiem nebūtu manis un mana darba. Bieži vien – ja vecākiem nav kopēju domu ar savu auklējumu – visas vainas tiek noveltas uz skolotāju pleciem. Tāds līmenis ir zem katras kritikas.
Man radās vēlme skolotājus apsveikt par viņu darbu:
Tu, skolotāj,
kā zināšanu sargs,
kā ceļvedis un priekšgājējs
vēl esi, bijis, būsi cienīts,
kaut šodien tu pa akmeņainu ceļu,
soļus skaitot, ej.
Tev jātic –
salabot sāks
tavu ceļa spieķi
un akmeņus no ceļa novels nost.
Tu ziediem rokās
paliksi pie savas skolas
kā zināšanu devējs –
savas skolas sargs!
Prieku, saticību darbā un ģimenē, gaišus Ziemassvētkus un laimīgu jauno gadu!
