Tā vairs nav tikai lielo pilsētu problēma – bezpajumtnieki, klaidoņi, likteņa piemeklētie neveiksminieki. Tā ir problēma arī pie mums. Līdz ar sala atnākuši arvien vairāk daudzdzīvokļu māju kāpņu telpas par savu pagaidu mītni izvēlas tie, kam nav nekā un pieder pilnīgi viss. Tā uzskata viņi paši – viņiem ierobežojumu nav, viņiem pieder viss, viņi var būt jebkur, darīt jebko. Patiesībā, tas ir tāds interesants domugājiens, kurā mums, ierobežotajiem, vajadzētu ieklausīties. Bieži vien mēs pakļaujamies neērtiem ierobežojumiem, tracinām sevi ar nepamatotiem kompleksiem.
Klaiņojošus bomžus, saprotams, krīzes laikā var manīt daudz vairāk. Viņi savu dzīvi aizvada mierīgi, nesatraucoties par lietām, ko nevar mainīt. Bet ar daudz lielāku žēlumu jānoskatās uz cilvēkiem, kas “sitas kā pliki pa nātrēm”, strādā, dzīvo no santīma līdz santīmam… Un valsts atsakās viņiem palīdzēt.
Nākas atzīt, ka pašlaik cilvēkiem, kuri nestrādā, ir iespēja savilkt galus, jo ir dažādi pabalsti, kas palīdz ķepuroties šajos dižķibeles laikos. Grūtāk ir tiem, kam ir darbs, bet kuri algas dienā saņem tik mazu algu, ar kuru nu nekādi nevar nomaksāt visus rēķinus un samaksāt par izmantotajiem pakalpojumiem. Vairākumā gadījumu šiem cilvēkiem nav kur meklēt palīdzību, jo viņus neatzīst par trūcīgām personām, jo šāda statusa iegūšanai, iespējams, kāda lata ģimenes budžetā ir par daudz…
