Nākamā gada Ziemas olimpiskās spēles alūksniešiem būs īpašs notikums. Jau tagad ir zināms, ka tajās piedalīsies bobslejists Intars Dambis un biatloniste Žanna Juškāne, tomēr pastāv iespēja, ka viņi nebūs vienīgie alūksnieši, kas tiks iekļauti olimpiskajā komandā. Šobrīd pilnā sparā notiek cīņa par biatlona komandas sastāvu vīriešiem, kur no astoņiem pretendentiem puse ir Alūksnes sportisti: Kristaps Lībietis, Andrejs Rastorgujevs, Jānis Pleikšnis un Gints Rozenbergs. Pēdējie trīs olimpiskajai sezonai gatavojas ar bijušā biatlonista un tagadējā biatlona atbalstītāja Intara Berkuļa atbalstu.
– Līdz šim notikušās atlases sacensības var vērtēt kā veiksmīgas, jo trīs no četriem alūksniešiem punktu ziņā ir līderos. Arī pirmie starti IBU kausa un Pasaules kausa posmos aizritējuši ar salīdzinoši labiem rezultātiem. Patīkamāko pārsteigumu sagādāja Andrejs, kurš ne tikai pieteica sevi kā reālu pretendentu uz olimpisko komandu, bet IBU kausa posmā ieguva 9.vietu, apsteidzot pat Ilmāru Brici. Nedaudz žēl ir par viņa startiem Pasaules kausa posmā, kur viņš nokļūdījās distancē un rezultātā tika diskvalificēts. Paši sev gan esam atzīmējuši, ja ne šī kļūme, debija Pasaules kausā būtu beigusies ar 47.vietu.
– Kā puišiem veicās ar gatavošanos olimpiskajai sezonai?
– Visi puiši, izņemot Kristapu, trenējās tepat, Alūksnē – kā sāka maijā, tā notrenējās līdz pat oktobra beigām. Gatavošanās bija ļoti nopietna. Mēs izstrādājām treniņu plānu, regulāri tikāmies, pārrunājām visu un centāmies katru soli rūpīgi pārdomāt. Tajā pašā laikā puiši treniņos lielākoties bija vieni paši – bez trenera, kas seko visam līdzi, jo man arī laiks neatļauj būt vienmēr klāt. Šī iemesla dēļ pirms sezonas sākuma biju nedaudz satraucies. Ja treneris visu vēro no malas, tas ir pavisam citādāk.
Patstāvīgiem viņiem bija jābūt arī finansiāli. Tos pašus vitamīnus pirka par saviem līdzekļiem. Braukšanu uz sniegiem atlikām līdz pēdējam brīdim. Izbraucām būtībā tikai nepilnu mēnesi pirms atlašu sākuma, jo tomēr nevarējām neņemt vērā finansiālās iespējas.
Kristapam situācija bija nedaudz labāka. Viņš gatavojās kopā ar tā saucamo izlasi pie izlases trenera. Izbraukāja nometni Lietuvā, bija Bulgārijā un arī uz pirmajiem sniegiem tika kopā ar treneri. Viņam bija labākas iespējas sagatavoties nekā pārējiem alūksniešiem.
– Vai treniņu apstākļi un tas, ka pat novada pašvaldība atteica piešķirt līdzekļus gatavošanās procesā, neradīja sava veida spītu pierādīt, ka var kaut ko izdarīt arī pašu spēkiem?
– Par finansiālo jautājumu īsti negribētos runāt, jo tas mums ir ļoti sāpīgs. Nevar nepiekrist, ka pie šādiem treniņu apstākļiem pienācīgi sagatavoties sezonai mums izdevās tikai ar pašu entuziasmu un spītu. Šobrīd trīs no četriem alūksniešiem pēc punktiem ir vadībā. Savas domas mums ar puišiem ir, bet negribas neko skaļi prognozēt – lai beidzas visas atlases un tad arī runāsim. Var jau skaitļot un izrēķināt, tomēr mums ir tāda nostāja, ka nevajag teikt “hop!”, pirms neesi pārlēcis.
Puiši jau šobrīd ir daudz izdarījuši – parādījuši labus rezultātus, ņemot vērā, kā viss noticis iepriekš. Šī gatavošanās sezonai parādīja, ka var daudz ko izdarīt arī uz vietas, nebraucot nekur prom. Galvenais, lai būtu motivācija to darīt. Arī mēs pavasarī ar puišiem vienojāmies, ka gribam tikt olimpiskajā komandā, tāpēc mēģināsim sasniegt maksimālo, ko vien pie pašreizējiem apstākļiem var izdarīt.
– Vai Alūksnes biatlona tradīcijas šobrīd nepiedzīvo savu kulminācijas punktu?
– Var teikt arī tā. Atceros, ka uz 1992.gada olimpiskajām spēlēm Albervilā vairāki alūksnieši pretendēja uz iekļūšanu komandā, taču kopš tā brīža šis tiešām ir kuplākais kandidātu skaits, kāds no Alūksnes bijis. Piedevām vēl ir tā, ka mēs nevaram uzskatīt sevi par iedzinējiem, jo punktu ziņā esam priekšā. Situācija pašreiz tiešām ir labvēlīga.
Ja domā par priekšdienām, tad ir grūti spriest, kas vispār paliks trenēties. Cik esam runājuši ar puišiem, tad, beidzoties šai sezonai, trīs plāno savas sportiskās gaitas beigt, bet ceturtais domā. Ja paliks tikai viens sportists – būs vēl grūtāk. Tieši psiholoģiskā ziņā. Var izturēt vienu mēnesi, varbūt divus vai trīs, bet līdz galam tas ir nereāli.
– Tiekoties ar Latvijas Biatlona federācijas prezidentu, jūs minējāt, ka spēcīgākie junioru grupas biatlonisti, kas bija Alūksnē, savām sportistu gaitām jau pielikuši punktu.
– Taisnība. Pirmā dzirkstele bija Pasaules čempionāts Kanādā, uz kuru puiši gatavojās tikpat nopietni, cik mēs tagad atlasei uz olimpiskajām spēlēm. Finansējumu tobrīd nogrieza tik pēkšņi, ka neviens nevarēja palīdzēt – ne federācija, ne sponsori. Beigās aizbrauca gan lietuvieši, gan igauņi, bet no Latvijas tikai Andrejs, kuram atradām līdzekļus no personīgās kabatas. Sirds toreiz puišiem bija pilna. It sevišķi pēc tam, kad lietuvietis, ar kuru viņi bija līdzīgos spēku samēros, ieguva 4.vietu. Tas lika pārdomāt savas tālākās sportiskās gaitas un nākotnes plānus. Varētu jau tādā pašā neziņā turpināt trenēties un strādāt, tomēr kur ir garantija, ka nākamajā reizē atkal nepateiks: paldies par ieguldīto darbu, bet mums nav finansējuma! Žēl, protams, jo puiši bija ļoti perspektīvi. Tajā pašā laikā saprotu viņu izvēli.
– Vai finansiālā situācija ir galvenais iemesls, kāpēc arī olimpiskās komandas kandidāti pēc šīs sezonas plāno sportiskās gaitas vairs neturpināt?
– Lai cik skumji tas arī nebūtu, tā arī ir, jo pēc tam vienkārši vairs nebūs iespēju to turpināt. Vienīgais, kas viņus varētu glābt, ir augsts rezultāts, bet kā ar tādiem treniņu apstākļiem pie tāda tikt? Tas ir neiespējami! Mēs, protams, gribam, lai viss beigtos labi, taču augstākais, uz ko mēs varam cerēt, ja tiksim uz olimpiskajām spēlēm, ir 6. līdz 12.vieta stafetē un to pašu būs diezgan grūti izpildīt. Individuālajā vērtējumā pat uz tādām vietām būtu nereāli cerēt, kaut gan gatavojāmies tā, lai, veiksmes gadījumā iekļūstot olimpiskajā komandā, parādītu arī kaut kādu rezultātu.
Šobrīd puišiem, kā pierādījuši vācieši, ir labākais vecums biatlonā – 28 līdz 34 gadi. Jūtu, ka viņiem parādās pašiem savs “funktieris”. Pārliecība par daudzām lietām, kā, piemēram, šaušanas tehniku, gatavošanos sezonai, to pašu treniņu procesu. Pieredze ir sakrājusies, un tagad būtu īstais laiks likt to lietā, bet diemžēl tādas iespējas laikam nebūs. Zinot situāciju valstī, tas nav reāli. Klupt virsū pašvaldībai nedrīkstētu, jo tie tomēr ir puiši, kas pārstāv visas valsts godu, ne tikai Alūksni. It kā par to vajadzētu domāt federācijai, taču arī tā šobrīd ir bezspēcīga. Atliek sponsori, kas varētu atbalstīt kādu sportistu vai pat komandu, tomēr tādu nav daudz.
– Vai tas nozīmē, ka šī ir pēdējā sezona, kurā alūksnieši var sekot līdzi savējo startiem pasaules līmeņa sacensībās?
– It kā Sergejam Sverčkovam ir bariņš jauno biatlonistu, bet tie labākajā gadījumā varētu sagatavoties uz olimpiādi pēc astoņiem gadiem. Tiesa, jautājums nav par viņiem, bet gan par pašu Sergeju – cik ilgi viņš būs gatavs strādāt pie tādiem apstākļiem, kādi šobrīd ir? Nepiekrītu, ka nav neaizvietojamu cilvēku, jo mums biatlonā nemaz nav neviena, kas varētu nākt strādāt viņa vietā. Sergejam ir gan zināšanas, kā piesaistīt jaunos sportistus un viņus apmācīt, gan tam nepieciešamā pieredze. Tagad jācer vienīgi uz Andreju. Vienojāmies ar viņu, ka beigsim šo sezonu un tad skatīsimies, ko tālāk darīt. Viņš šajā sezonā sagādājis pārsteigumu daudziem, uz ko vieni skatās ar prieku, bet citi – ar skaudību. Jācer, ka arī turpmāk viņš mūs varēs iepriecināt ar labiem rezultātiem, jo varbūt tas kaut ko atrisinās.
