Līdz šim decembris man saistījies ar Ziemassvētku gaidīšanas laiku, kas sākas ar pirmo adventi un turpinās līdz pat Ziemassvētku vakaram. Ar svētku rotājumiem izdekorēti skatlogi, apsveikumu kartīšu krāšanās arvien kuplākā kaudzītē, cilvēku drūzmēšanās veikalos, meklējot sev tuvajiem un mīļajiem dāvanas – tas viss svētku tuvošanās sajūtu tikai paspilgtinājis, liekot Ziemassvētkiem kļūt par vienu no maniem gada skaistākajiem notikumiem.
Tiesa, šobrīd tuvojas jau decembra vidus, bet no ikgadējās svētku sajūtas nav ne vēsts. Iespējams, tam par iemeslu kalpo visu iepriekšējo pasākumu izpalikšana, kas vai nu norisinās tik nemanāmi, ka ikdienas steigā tos nav iespējams piefiksēt, vai arī nenotiek nemaz. Un kā gan citādi? Ja taupīts tiek uz cilvēkiem daudz nepieciešamākām lietām, tad naivi būtu cerēt, ka kaut kas tik nenozīmīgs un netverams kā svētku atmosfēras radīšana kļūs par izņēmumu. Arī apkārt valdošais drūmums un cilvēku pesimisms dara savu, šim laikam kļūstot par gada tumšāko periodu vārda vistiešākajā nozīmē.
Tajā pašā laikā klusībā priecājos, ka šogad Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir tik neizteiksmīgs un nemanāms. Ja iepriekšējos gados svētku sajūta radās, lielā mērā pateicoties citiem cilvēkiem, tad nu būs iemesls meklēt šo sajūtu nevis svētku rotājumos, apsveikumos vai dāvanās, bet gan katram pašam sevī, lai, ja ne svētku gaidīšanas laiks, tad vismaz pats Ziemassvētku vakars neizpaliktu bez tās.
