Man patiešām žēl, ka ir beigušies Latvijas “Dziedošo ģimeņu” svētki, kuros uzvarēja Vītolu ģimene. Es nesaku “šovs”, jo man šis vārds personīgi asociējas ar ne vienmēr veiksmīgu izrādīšanos un dažkārt pat kaut ko lētu, tāpēc arī “Koru karus” uzskatu par svētkiem. Saprotu, ka mēs katrs esam citādāks un katram patīk kaut kas savs.
Tas ir tikai normāli, tomēr uzskatu, ka cilvēki izdarīja pareizo izvēli, liekot apzināties, kas šodien mūsu tautai ir vajadzīgs. Tā ir dvēseles skaidrība, sirsnība un ticība visam labajam, spēja pastāvēt vienam par otru. To nav viegli saglabāt šajā laikā, kad visu pasauli ir pārņēmusi dzīšanās pēc naudas, izmantojot jebkādus, pat viszemiskākos līdzekļus. Kad pienāk brīdis, kad naudas nav, vairs nezinām, kā dzīvot tālāk, jo saprotam, ka esam palikuši vieni. Ar tukšu naudas maku un tukšu dvēseli.
Skatījos Vītolu ģimenes uzstāšanos un nebeidzu apbrīnot viņu garīgo spēku un savstarpējo vienotību, apzinoties, ka arī viņu dzīve nav zelta stīga, ko neskar šodiena. Šīs ģimenes spēks, tik nesamaitāts un tīrs, uzrunāja ne tikai no dziesmām. Tas jautās šīs ģimenes vecāku un bērnu acu skatienos, roku pieskārienos, liekot apzināties ikvienam, cik neizmērojama vērtība ir mums tuvo cilvēku mīlestībai. Taisnība tiem, kuri saka, ka cilvēku mīlestība ir jānopelna. To nevar tā vienkārši kā preci veikalā paņemt no plaukta, ielikt somā un doties mājās. Par mīlestību ir jāmaksā ar mīlestību. Jāmaksā ik dienu, ik stundu, ik brīdi.
