Arhitektei Anitai Šteinertei ārpus darba ir interesants vaļasprieks – gleznošana un karikatūru zīmēšana. Viņa atzīst, ka ir maz laika, lai nodarbotos ar hobiju.
Arhitektei Anitai Šteinertei ārpus darba ir interesants vaļasprieks – gleznošana un karikatūru zīmēšana. Viņa atzīst, ka ir maz laika, lai nodarbotos ar hobiju.
“Savulaik mācījos “trako augstskolā” – Jaņa Rozentāla Mākslas skolā. Tur daudz ko apguvu, bet īstu mākslinieci sevī nejutu, tāpēc aizgāju studēt arhitektūru. Tikai pēc desmit gadiem jutu vajadzību ņemt rokā otu, bet arī tikai brīvajā laikā,” atceras A.Šteinerte.
“Gleznas top no pozitīva vai negatīva pārdzīvojuma. Man mājās ir glezna, ko uzskatu par savu labāko darbu, tāpēc nevienam nedāvinu. To zīmēju, kad biju uz visiem dusmīga. Tā tapa parkā. Uzreiz pēc tēva aiziešanas aizsaulē jutu aicinājumu uzzīmēt viņa portretu pēc fotogrāfijām,” stāsta arhitekte. Skolas laikā viņa ir zīmējusi vecmāmiņas, kā arī savu bērnu portretus.
Lai gleznotu, vajag kā zirgam auzas
A.Šteinerte smej, ka viņai, lai zīmētu, “vajag kā zirgam auzas – vienmēr kaut ko priekšā”. “Man nepatīk nenoteikti sižeti. Mani darbi rodas, ja ieraugu neparastu krāsu salikumu vai dabā redzu ko interesantu. Pēdējā laikā visvairāk zīmēju ar pasteļkrāsām. Vislabākais gadalaiks gleznošanai ir rudens. Ne jau tāpēc, ka ir koša daba. Man labāk patīk laiks pēc lapkriša, kad kokiem ir tumši, slapji stumbri, bet zaros aizķērusies kāda nenokritusi lapa. Savukārt vasarā pēc Jāņiem viss ir vienādi zaļš un nav interesanti, bet ziemas baltums mani neaizrauj. Savdabīgi kontrasti ir pavasarī, kad mostas daba,” atklāj A.Šteinerte.
Zīmēšana viņai palīdz atbrīvoties no stresa. “Tā ir vieglāk dzīvot. Rīgā šajā ziņā nav problēmu: iesēdies trolejbusā, izbrauc vienu maršrutu un esi atbrīvojies no negatīvās enerģijas. Diemžēl Alūksnē vēl trolejbusu nav, uz draugiem un radiem dusmas izgāzt negribas, tāpēc jāņem talkā ota,” smej arhitekte. Vienu darbu viņa var radīt pāris stundās, bet portreta zīmēšanai reizēm paiet vairākas dienas.
Labs ir darbs bez “sviedru smakas”
“Man patīk mākslinieka Ivara Vecāna teiktais: “O, šis ir labs darbs! Te nav sviedru smakas!” Tas nozīmē, ka darbs ir brīvi zīmēts ar neuzspiestām un nesamocītām līnijām. Ar varu nekad labi neizdosies,” domā arhitekte. Ja iedvesma gleznot parādās pēc ilgāka pārtraukuma, ir vajadzīgs laiks, lai “atkal ietrenētu roku”. “Tas ir tāpat kā spēlēt klavieres – tu jūti, ko vajadzētu, bet nevari izdarīt,” saka A.Šteinerte.
Agrāk viņa savas gleznas labprāt dāvināja draugiem un paziņām, bet “ar laiku jau viss apnīk”. Viņas darbi ir dāvināti pat zviedriem. “Ja esmu uzdāvinājusi gleznu, kas ne visai veiksmīgi izdevusies, tad, aizejot pie šī cilvēka ciemos un to redzot, izjūtu pārmetumu – kāpēc vispār ņēmu rokā krāsas un otu!” saka A.Šteinerte.
Vīrieši par karikatūrām apvainojas reti
Apmēram piecus gadus arhitekte labprāt zīmē karikatūras. “Tās man top emociju uzplūdā: reizēm no dusmām, reizēm no prieka. Tā ir sīka niekošanās. Citam vajag dziedāt korī, bet man – zīmēt karikatūras,” apgalvo A.Šteinerte.
Viņa labprāt tās zīmē dažādos semināros. “Kad Nauris Kalniņš redzēja, ka seminārā jau atkal kaut ko zīmēju, pakratīja man ar dūri, bet es atsmēju, lai viņš neuztraucas, ka šodien es viņu zīmēju skaistu,” atceras arhitekte. Viņa atzīst, ka pārsvarā zīmē vīriešus, jo viņi par karikatūrām tik bieži neapvainojas kā sievietes. Viņa ir daudz zīmējusi arī apsveikumus: Guntāram Bērziņam “kronēšanas svētkos”, Andrim Grūbem “krēsla svētkos”, Zemes dienestam, kā arī Ziemassvētku apsveikumus.
