Esmu dzimusi 1931.gada 10.februārī Abrenes apriņķa Augšpils pagasta „Ozolkalnos”. Mans tēvs Jūlijs Skaistkalns Jēkaba dēls dzimis 1887.gada 4.novembrī Veclaicenē vai Jaunlaicenē, māte Anneniete Mazjāns Pētera meita dzimusi
1901.gada 8.maijā.
Tēvs un māte apprecējās Kārļa Ulmaņa laikā. Ģimenē bijām 16 bērni – 9 māsas un 7 brāļi. Abrenes apriņķī viņiem kā darba zemnieku ģimenei piešķīra 20 hektārus zemes – 5 hektārus aramzemes, pārējais bija meži un celmi. Abrenes apriņķī tēvs uzcēla lielu vienstāva guļbūvi. Bija piecas govis, ķēve, ērzelis, kumeļš, piecpadsmit aitas ar jēriem un trīsdesmit vistas ar cāļiem.
Kad man bija tikai astoņi gadi, pie mums viesojās Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Atceros, kā prezidents mātei jautāja, kam ir tie bērni. Māte atbildēja: mani. Prezidents devās projām, piebilstot, ka atgriezīšoties pēc stundas. Viņš atgriezās un mātei iedeva 1000 latu un atveda jaunu zviedru pļaujmašīnu, jo viņš bija pamanījis tīrumā trīs zirgus. Pēc tam viņš apbraukāja arī citus kaimiņus.
Es skolā gāju Abrenē, beidzu četras klases, dzīvojām kopmītnēs, mums viss bija par brīvu, jo skola bija sešu kilometru attālumā no mājas. Trūcīgo apstākļu dēļ es mācības skolā nevarēju turpināt, jo bija jāpalaiž arī jaunākie brāļi un māsas. Mēs, vecākie bērni, gājām pie zemniekiem ganos un pelnījām maizi un apģērbu skolai.
1940.gadā Krievija okupēja Abreni. No mūsu mājas līdz robežai bija seši kilometri. Mēs dzirdējām, kā pie robežas sāka šaut. Tēvs toreiz teica, ka nu gan krievs nāks iekšā. Tā arī notika. 1942.gadā Abreni okupēja vācieši. 1944.gadā atkal okupēja Krievija. Pēc tam nāca čekisti ar asiem šķēpiem un meklēja tēvu. Visas vietas izmeklēja – gan māju, gan siena šķūņus, gan kūtis, bet, par laimi, tēvu neatrada. 1944.gadā divus brāļus iesauca Sarkanajā Armijā.
Pleskavas apgabalā nebija nevienas skolas, kurā varētu turpināt izglītību mātes valodā, tāpēc nolēmām pārcelties uz Annas ciemu. 1946.gadā ar Abrenes apriņķa izpildkomitejas atļauju pārcēlāmies ar iedzīvi uz Annas ciema „Tarlapiem”, kur izpildkomiteja mums kā sarkanarmiešu un daudzbērnu ģimenei piešķīra jaunsaimniecību – 15 hektārus zemes ar ēkām. Pēc pirmā aicinājuma bijām spiesti iestāties kolhozā „Sauleskalns”. Mums noņēma četras govis, trīs zirgus un Kārļa Ulmaņa doto pļaujmašīnu.
Pēc kara māte palūdza vecākajām māsām, lai aizbrauc uz Abreni apskatīt māju. Viņas aizbrauca, bet mājas nebija. Kaimiņi teica, ka māja ar četriem traktoriem aizvesta uz Rītupes pusi Krievijas robežas virzienā.
