Kā labāk pārvaldīt savas ģimenes budžetu – saruna ar Naudas plānošanas centra vadītāju Signi Bierandi un “Swedbank” Privātpersonu finanšu institūta direktori Ievu Usi.
– Vai cilvēki savu privāto budžetu pielāgojuši krīzes laikam?
– Signe: Es cilvēkus iedalītu četrās grupās. Vieniem ir “stop” uz visu, otra kategorija iepērkas ļoti pārdomāti, trešā – uzskata, ka būs jau labi, un mēģina tērēt kā līdz šim, ceturto kategoriju krīze neietekmē – tā, protams, ir mazākā daļa, lielākā ir tā, kura pērk mazāk un jau sākusi plānot savu naudu.
– Ieva: Patērētāju optimisms jau ilgstoši ir ļoti zems – situācija ģimenēs ir diezgan slikta. Par turpmākajiem 12 mēnešiem viņi domā – ka pieaugs bezdarba iespējamība. Savukārt no datiem redzam, ka viņu ienākumi samazinās. Ģimenes ir apzinājušās situāciju, ka tā var skart arī viņus. Par to, vai ģimenes sākušas racionālu rīcību, gribētu piekrist, ka ir dažādas grupas – atkarībā no tā, cik spiedīga ir situācija ģimenēs. Sarežģītākais – iedzīvotāji apzinās, kā var sekot līdzi saviem izdevumiem, bet sekot līdzi nenozīmē plānot savas finanses.
– Tātad, jūsuprāt, galvenā kļūda ir, ka joprojām netiek plānots?
– Signe: Pirms gada mēs pētījumā secinājām, ka regulāri savus izdevumus plāno 18%. Tā bija katastrofa pie tā laika kredītu un līzingu patēriņa! Patlaban Latvijā regulāri plāno 48%, vispār plāno virs 80%. Ir cilvēki, kas joprojām domā, ka, lai atdotu bankai kredītu, jāpaņem jauns kredīts. Tā viņi atkal nokļūst nepatikšanās!
– Ieva: Pašreizējā ekonomiskā situācija parāda, ka cilvēku zināšanu līmenis par naudas lietām nav pietiekams. Mēs bieži vien ļoti koncentrējamies uz to, kā samazināt savus izdevumus. Ir vēl otra iespēja, kā uz to paskatīties, – kā palielināt ienākumus. Neskatoties uz bezdarbu un samazinātajiem ienākumiem, ja mēs izmantotu šo laiku, izglītojoties un ceļot savu vērtību darba tirgū, tā būtu pievienotā vērtība, ko mēs krīzes laikā varētu izmantot savā labā.
Un – uz finansēm vēlreiz un vēlreiz jāskatās racionāli, skrupulozi izejot cauri izdevumu un ienākumu pozīcijām. Bieži vecāki saka – kā lai es tam bērnam pastāstu, ka man nav naudiņas, par ko nopirkt konfektes. Bet, ja mēs arī tam bērnam ar tādu pieauguša cilvēka racionālu skatu jau bērnībā mācītu, kā nauda rodas un kurā brīdī tā jāpietaupa, cik cena ir adekvāta, bērni varētu iemācīties citādu pieeju savas naudas plānošanai.
– Kādas vēl iespējas sava budžeta pārvaldīšanā cilvēki laiž garām bez jau minētā skata, kur vēl varētu nopelnīt?
– Signe: Noteikti mainot pieeju, kam mēs tērējam. Bieži vien vēlmes tiek vairāk apmierinātas nekā vajadzības. Ir daudzas iespējas, kā, nemazinot dzīves kvalitāti, bet mainot attieksmi pret pirkumiem, varam ietaupīt. Tiesa, jābūt lielai pašdisciplīnai. Visvairāk naudas cilvēki tērē pārtikai. Bet, ja mēģinām tik daudz netērēt uz iepakojumu, akcijas precēm, kad varbūt nopērkam lietu, kas maksā niecīgu naudu, divus gabalus, kaut vajag tikai vienu. Mēs arī esam skaidrojuši, kā mājās ekonomiski, veselīgi un garšīgi paēst. Tā ir ne tikai nauda, bet, gatavojot mājās, ģimenē pie galda notiek sarunas – ģimene atkal ir kopā.
– Ieva: Sācies pirmssvētku laiks, un viena no reālām darbībām būtu ģimenē izrunāt, cik daudz mēs tērēsim šajos Ziemassvētkos un kādus šos svētkus mēs vispār taisīsim. Ir daudzas ģimenes, kur situācija joprojām nav spiedīga, bet svarīgi paskatīties ar ilgtermiņa skatu – varbūt jāatliek ceļojums un šī nauda jāiegulda izglītībā vai jānoliek noguldījumā, vai jāatmaksā kredīts, lai es varētu pēc kāda laika būt labākā situācijā. Mēs bieži pārmetam, ka valdība nesaimnieciski rīkojas ar valsts naudu, bet jāpaskatās uz savu budžetu!
– Signe: Secināts, ka Ziemassvētki ir tie svētki, kas ģimenes budžetam atņem vislielāko naudas summu.
– Ieva: Vēl svarīga lieta par patērētāju kustību – kādas ir mūsu zināšanas par tiesībām un pienākumiem. Arī šajā jomā mēs varētu iet tālāk izglītošanā. Nevajadzētu paļauties uz citu cilvēku nezināmiem ieteikumiem. Ja pats apzinies, ko tas tev dod, vari balstīt savus lēmumus uz zināšanām.
– Vai ir kādas labas lietas no ārzemju prakses privāto budžetu plānošanā, ko mēs pagaidām krīzes dēļ nevaram?
Ieva: Zviedru “Swedbank” Finanšu institūta pirmais solis arī bija izglītot finanšu plānošanā – šajā punktā mēs esam arī patlaban Latvijā. Viņu atziņa 50 gadu laikā ir: sākam katrs pats ar sevi! Kad esam pieņēmuši lēmumu mainīt savus paradumus, nākamais – daudz grūtākais – solis ir to paveikt. Pašdisciplīna ir būtiska!
Mēs finanšu plānošanā dažās jomās pat esam priekšā zviedriem, piemēram, ar praktiskajiem rīkiem, kā iedzīvotāji var plānot savu naudu. Sākot plānošanu, ir ļoti precīzi jādefinē ienākumu un izdevumu pozīcijas, pirmām kārtām, cik daudz tērējam obligātajiem maksājumiem. Nākamā izdevumu grupa ir tāda, kur mēs varētu meklēt samazināšanas iespējas. Paši iedzīvotāji atzīst, ka apmēram 30% no iegādātajām mantām viņi pērk nelietderīgi – tās ir akcijas preces vai jauni apģērbi. Protams, tendence samazinās, jo iedzīvotājiem nav naudas. Tātad jādefinē izdevumu grupas: pārtika, transports, sadzīves preces, bērni, izglītība utt. – kas nu kuram. Tādējādi ir daudz vieglāk sadalīt ikdienas tēriņus. Kad esam spējuši no pagātnes darbībām redzēt, cik tērējam katrai izdevumu grupai, varam saprast, cik tie ir adekvāti ienākumiem. Starp citu, ir iespēja samazināt arī obligātos maksājumus, iet uz banku un runāt par nosacījumu maiņu, mainīt dzīvesvietu. Pieņemam lēmumu, ka nevis gaužamies par situāciju, bet rīkojamies!
– Ko jūs pašas esat mainījušas sava privātā budžeta plānošanā?
– Signe: Mums ir mobilajā telefonā ielādējams naudas kontrolieris, ko lietoju arī es. Mēs visi esam cilvēki ar spontāniem tēriņiem. Ja esam ieplānojuši kādā pozīcijā attiecīgu naudas summu un es tik ļoti vēlos sevi palutināt, šī programma kā labs draugs aizrāda – ja tu šajā pozīcijā iztērēsi vairāk naudas, nekā biji plānojis, būs slikti, domā, kā tu varēsi turpmāk iztikt.
Es arī piekrītu, ka, nemazinot dzīves kvalitāti, mēs varam izdomāt, kā izdzīvot. Ja kāds nevar samaksāt par internetu – vai visi Latvijā zina, ka varam iet uz bibliotēkām un izmantot to par velti?! Arī brīvdienās, kad bibliotēka nestrādā, ārpus tās interneta lauks strādā. Krīze jau beigsies, mēs, sevi disciplinējot, iemācāmies rīkoties ar savām vēlmēm.
– Ieva: Arī es plānoju savu naudu, un tas ir ļoti vienkārši. Un man pārsteigums bija, ka uz sīkumiem aiziet krietna naudas summa.
– Signe: Mums bibliotekāri semināros stāsta, ka viņi plāno naudu. Prasot – kā, viņi atbild: ai, es atceros! Es pirms nedēļas veikalā pirku vienu sīpolu, kas maksāja vienu santīmu. Tieši tā – tas lielākais pārsteigums ir par to, cik naudas iztērējam par niekiem.
Nākamais solis pēc plānošanas, protams, ir uzkrājumi. Nākamais solis Latvijā ir no patērētāju sabiedrības kļūt par uzkrājējsabiedrību. Mums šādas kultūras nav! Ja cilvēki sāks veidot uzkrājumus, spriedze būs mazāka. Man viena sieviete stāstīja, ka ar vīru, abi labi pelnot, regulāri atlika nelielu naudas summu ar konkrētu mērķi. Kad iestājās krīze, abi palika bez darba – ja nebūtu bijis uzkrājuma, būtu bijis ārkārtīgi slikti.
– Ieva: Arī makroekonomikas dati rāda, ka cilvēki apzinās: viņu uzkrājumi ir par mazu, lai varētu droši dzīvot.
– Signe: Mums ir konkurss “Kā gudri uzkrāt 100 latus”, pērn bija – “Kā iztērēt 100 latus”. Interesanti, ka pagājušajā gadā bērni reģionos bija ļoti sociāli atbildīgi un gatavi savu naudu atdot sunīšiem, kaķīšiem, bet rīdzinieki – ieguldīt bankā, lai veidotu uzkrājumus, pirkt štātes. Šogad visos reģionos parādās interesanta tendence – bērni gatavi daudz strādāt.
