Kāds britu bezdarbnieks, nespējot atrast darbu, pametis Londonu un uzcēlis mājiņu kokā kādā mežā. Būvi kokā viņš uzcēla sešās nedēļās un iztērēja vien 300 sterliņu mārciņas. Vīrietis nolēmis pārtikt no savvaļas dzīvniekiem un paša…
Ja varbūt kādreiz par šādu izdomu es būtu pasmējusies, tad šobrīd smiekli nemaz nenāk tieši tamdēļ, ka drīz arī bez darba palikušajiem un depresijā iedzītajiem latviešiem dzīvesvieta būs jārod kokos… Nav jau kur citur izmisumā dzītajam latvietim palikt – darba nav (un tuvākajā laikā pie apvāršņa nerādās arī jaunas strādāšanas iespējas), pabalsti niecīgi, toties jāmaksā arvien jauni nodokļi. Šobrīd gan šādu dzīvesveidu nebūtu prātīgi īstenot, jo tuvojas ziema, bet mani nemaz nepārsteigtu, ja, tuvojoties pavasarim, šādu dzīvesveidu sāktu piekopt arvien vairāk latviešu. Tā vismaz būtu iespēja izvairīties maksāt mājokļa nodokli, ēst pārtiku, kas nav aplikta ar nodokli.
Dzīvošana kokā vismaz ir iespēja izdzīvot! Jau tagad nākas šausmināties par faktu, ka arvien vairāk cilvēku lemj savu dzīvi beigt pašnāvībā. Cilvēki neredz rītdienu un izeju no apburtā loka. Ir tikai melns tunelis pat bez cerības ieraudzīt gaismas staru. Uz vainīgo viegli norādīt, bet no tā situācija nemainās… Rīkot revolūciju vai katram pašam savā kaktā uzlabot savu dzīvi? To rādīs laiks… Rakstnieks Jānis Lapsa ir teicis, ka dzīvē reizēm mēdz būt mirkļi, kad tu varētu nogāzt gar zemi ziloni, bet paklūpi, uzkāpis uz sliekas.
