Te par vienu mana novada deputātu sastāstīts, ka šis esot baigais “metējs”. Darbā to neviens neredzot un nezinot, jo tur viņš izliekoties par svēto. Taču mājās deputātiņš laiž no rokas, ka tikai noskan “trinkš pa vistām”. Nudien nenoticēju. Viņš ir normāls vecis! Ir sava “hata”. Kāda kuram daļa, ko šis savās mājās aiz paša sētas dara?! Nolēmu klačas pārbaudīt. Iefiltrējos “ienaidnieka aizmugurē” jeb, skaidrāk izsakoties, sadraudzējos ar viņa kaimiņiem.
Debešķīgā zelta lapkritī es jau kā savs čoms sēdēju deputāta kaimiņu pagalmā. Kā jau pa “gostiem” malkojam alu. Namamāte riktēja “zaceni”. Es jums teikšu – kā sādžā, nevis miestiņā! Mēs ar šās vīru paņēmām labi zemu toni un uzdziedājām “tur, kur vīri stāv, nāves nebaidās”. Pat stāvus uzslējāmies dziedod, tikai… vistas pa kājām pinās. Un te pēkšņi pāri žogam pa gaisu lidoja izdzerta 0,5 litru “Cuba” alus pudele. Trinkš pa vistām! Metiens ar “stikleni” bija sportisks, precīzs, gailis uz vietas atstiepa kājas. “Kas te atkal svaidās!” nebalsī ievaidējās saimniece. Es arī vēl samīdīju pāris klukstes, kamēr pieskrēju palūrēt pāri žoga malai. A tur, otrā pusē, deputāts bija pietupies. Vai tiešām viņam mūsu dziedāšana nepatika? Bet varbūt pati dziesma? Gribēju pajautāt, bet nepaguvu, jo šis žigli aizložņāja uz savu māju pusi.
No šitā atklājuma man atkārās žoklis. Tad, re, ko “met” deputāts! Manuprāt, pārāk “lēts” variants viņa statusam. Gāju taisnā ceļā ciemos pie tautas kalpa. Forši! Arī tur iemalkojām, bet “Aldara” “Zelta” alu. Re, deputāts nemaz nedzer “Cubu”! Tad jau sanāk… viņš tikai kaimiņiem atdeva tukšo taru atpakaļ tādā pašā veidā, kā šie to bija centušies uzdāvināt tautas kalpam? A varbūt izliekas deputāts? Taču aiz kaimiņu sētas atkal sākās kladzināšana, mēs abi neizturējām… Trinkš pa vistām!
