“Ģimene nav gluži firma, tomēr ir kādi punkti, ko var salīdzināt. Piemēram, kā uzņēmējdarbībā, arī attiecībās rezultāts noteikti būs atkarīgs no abiem – abi rada pievienoto vērtību un lemj, kā to izlietot, nevis viens taisa, un otrs tērē. To var attiecināt gan uz finansiālo, gan emocionālo pusi,» stāsta ģimenes terapeits Sandis Ratnieks, atbalstīdams vienlīdzīgu partnerattiecību modeli. “Mēs esam draugi, dzīvesbiedri, lai palīdzētu viens otram. Varas sadalījums un pienākumi paliek pāra ziņā, par ko gan būtu jāvienojas, bet svarīgi, lai viņi viens otru “nezāģētu” un emocionāli neiznīcinātu.”
Izpratne par lomām
ir sašūpota
Kā risināsies varas jautājums ģimenē, parasti top skaidrs jau pašā attiecību sākumā, turpina Sandis, norādīdams, ka savienība var izvērsties gan kā sadarbība, gan kā sāncensība. “Iespējams, kāda sieviete gūst baudu no tā, ka palikusi vīrieti zem tupeles un viņš staigā uz pakaļkājām, bet, manuprāt, viņas tomēr vēlas, lai līdzās būtu “normāls vecis”, uz kuru var paļauties, kurš nes mājās naudu, palīdz mājas solī un bērnu audzināšanā – vīrietis, nevis lupata. Turpmākais ir sarunu jautājums, kā viņi to atrisina,” teic ģimenes terapeits, akcentēdams, ka pienākumu un atbildības dalīšanā liela nozīme ir tam, kā katrs izprot savu un otra lomu.
“Domāju, tradicionālās vīriešu sieviešu lomas savā būtībā nav sliktas, kaut mēs vēlamies būt brīvi no aizspriedumiem un tās apkarot. Vēsturiski lomas spilgti iezīmējās agrārajā saimniecībā, kad arī bija vieglāk atzīt vīrieša fizisko pārākumu. Patlaban sieviete var sevi apliecināt darba tirgū un nopelnīt tikpat vai vēl vairāk par vīrieti, tāpēc vecās lomas, kas mājo mūsu galvās, sāk šūpoties. Ja sadzīves apstākļi un darbi, kas jāveic, nav smagi, protams, rodas jautājums, kā pienākums tagad ir gatavot ēst un rūpēties par atvasēm. Tāpēc partneriem vajadzētu būt elastīgiem un palīdzēt viens otram, nevis ignorēt, norādot, ka tas nav viņa pienākums,” spriež S.Ratnieks.
Tēviem nepalikt malā
Ģimenes terapeits gan vēršas pret tendenciozu lomu noniecināšanu. “Teju visos sieviešu žurnālos tās tiek drausmīgi presētas, ka tas neko nenozīmē būt mātei un mājsaimniecei. Tomēr, ja sieviete no šāda dzīvesveida – pavadot un sagaidot bērnus no skolas, gatavojot maltīti un apdarot mājas soli – gūst piepildījumu un viņas vīrs spēj to nodrošināt, kāpēc to nedarīt? Mēs bieži mēģinām pārprogrammēt, kas mūsos ielikts no dabas, taču vai tas vienmēr ved labā virzienā?” retoriski jautā Sandis, būdams pārliecināts, ka rūpes par mazuli, īpaši viņa pirmajos dzīves gados, vislabāk un dabiskāk prot uzņemties māmiņa. Taču arī tētiem nevajadzētu stāvēt malā. “Gan sievietei vieglāk, gan bērns iegūst no tā, ka tēvs vairāk iesaistās audzināšanā. Ja ar mazo kopā ir tikai māte, bet vīrietis grib mājās atpūsties, beigu beigās tēvam ar bērnu neizveidojas emocionāls kontakts. Tomēr tas ir svarīgs,” norāda S.Ratnieks.
Visi gaidām labus vārdus
Pienākumu dalīšanā būtisks arī tas, kā partneri izjūt savas attiecības. “Protams, nav viegli izmērīt lietas, ko katrs dod ģimenei. Piemēram, kas ir vieglāk – pagatavot ēst vai saskaldīt malku? To nevar salīdzināt! Taču svarīgi, ka abi jūt otra pienesumu. Attiecības nonāk krīzes situācijā, ja kāds no pāra saprot, ka viņš visu dara viens pats,” stāsta Sandis, piebilzdams, ka pāra saskarsmē ļoti nozīmīgs ir novērtējums.
“Visi vēlamies, lai mums saka labus vārdus, bet paši esam skopi tos sacīt. Tomēr ir svarīgi pateikt paldies. Dažkārt to grūti izdarīt, jo neapmierina attiecības. Tas ir lielums, kurā summējas visa kopdzīve – kā klājas ar bērniem, naudu, attiecībām, seksu. Tāpēc biežāk pārmetam otram, ka viņš neko nedara, tā noniecinot partnera devumu, bet tas ir destruktīvi. Svarīgi, ka cilvēki ciena viens otra savdabību, unikalitāti un novērtē otru. Tas nav viegli, esot neapmierinātiem, aizvainotiem un dusmīgiem,» norāda ģimenes terapeits, aicinot būt vērīgiem vienam pret otru, klausīties, just. «Milzīgas problēmas rodas, ja viens no pāra ir pilnīgi neelastīgs, neatsaucīgs, nekur neiesaistās un nenotiek nekāda komunikācija.”
