“Vēlos dalīties savās sirdssāpēs. Mans mazdēls rudenī uzsāka skolas gaitas 1.klasē Alūksnē. Ceturtdien, 1.oktobrī, pēc nodarbībām sporta zālē skolnieciņš devās uz autobusu. Pirms tam viņš man piezvanīja un teica, ka steidzas uz autoostu. Autoostā viņš sāka meklēt ceļa naudu, ko bijām ielikuši skolas somā, bet naudiņas tur vairs nebija. Zēns kāpa pilsētas maršruta autobusā, kas kursē uz Kolberģi, un šoferim jautāja, vai viņš drīkst braukt, jo pazaudējis naudu. Šoferis neļāva braukt, un mazais pirmklasnieks palika uz perona raudādams. Pulkstenis bija 16.05.
Nekādā gadījumā nenosodu šoferi – plāns, kontroles utt. Bet kur ir mūsu cilvēcība? Jā, pirmklasnieks naudiņu pazaudēja. Bet vai tāpēc pieaugušais drīkst pamest bērnu, kurš vēl nav iemācījies rīkoties ar naudu un neprot pazagšus iekāpt autobusā?
Liels paldies jāsaka LMT par dāvāto telefonu pirmklasniekam, jo zēns piezvanīja man un veiksmīgi tika nogādāts mājās. Bail iedomāties, kas notiktu, ja viņam nebūtu telefona un naudu arī nav kur ņemt. Lai sēž tumst sākušajā pilsētā? Ko bērns izjuta, kad autobuss aizbrauca?
Jā, laiki ir grūti, katrs cīnās, kā var. Bet vai tāpēc jābūt nežēlīgam? Vai kādreiz mēs nesaņemsim to pašu atpakaļ?
Jāpiebilst, ka autoostas dispečers un vadība atrodas aiz šifrētām durvīm. Iekļūt tur nav iespējams, bet pie šīm durvīm mani vēl „noaudzināja” kāds vīrietis par to, ka neesmu bērnam iemācījusi sargāt naudu,” laikrakstam raksta kāda lasītāja.
Visu var noskaidrot
SIA “TU Vidlatauto” valdes loceklis Edvīns Strickis norāda, ka šādos gadījumos būtu jāvēršas pie viņa, nevis jāraksta avīzei vai jāmeklē kāds darbinieks autoostā. Par šoferu darbu ir atbildīgs viņš, nevis kasieris vai dispečers autoostā. Alūksnes autoostā notikušo var noskaidrot, ja apskatās videokameru ierakstus. Arī iespēju, ja pirmklasnieks vecmāmiņai ir melojis. Pieredze liecina, ka skolēni ir lieli gudrinieki, izdomājot visādus iemeslus, lai varētu nopirkt saldējumu vai nebūtu jāapmeklē skola. ”Pagājušajā mācību gadā bija desmitiem gadījumu, kad skolēni apgalvoja, ka šoferi viņus nav ņēmuši autobusā. Gandrīz visās situācijās, kuras kopīgi ar vecākiem un pašiem skolēniem centāmies noskaidrot, bērni atzinās, ka ir samelojuši. Protams, vecāki viņiem tic. Tomēr ir vērts pārliecināties,” norāda E.Strickis. Viņš par vēstulē minēto gadījumu ir jautājis visiem šoferiem, kuri brauc uz vai cauri Kolberģim, un nevienam tāda situācija nav bijusi. Tomēr E.Strickis ir gatavs kopīgi ar omi un viņas mazdēlu noskaidrot šo situāciju. “Lai šajos grūtajos laikos neņemtu pasažieri un vēl bērnu… Es to negribu pat komentēt,” uzsver E.Strickis.
