Piektdienas vakarpusē Dāvja Ozoliņas Apes vidusskolā valdīja svētku gaisotne, jo tika atzīmēta izglītības iestādes 70 gadu jubileja. Lai gan šoreiz svinības neizcēlās ar kuplu viesu pulku un pompozu pasākumu, Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas direktors Jānis Ločs atklāj, ka vēlmei atzīmēt jubileju intīmākā gaisotnē bijis savs iemesls:
“Parasti skolas jubilejas mums izvērtušās par svētkiem bijušajiem absolventiem. Šoreiz gribējām, lai tie kļūtu par svētkiem pašiem apeniešiem – Apes iedzīvotājiem, skolotājiem un audzēkņiem. Tieši viņiem radījām teatrālu uzdevumu par skolas dibināšanas vēsturi un tās darbību laiku lokos. Par uzveduma režisori kļuva Alda Liepiņa. Viņa nupat atzīta par cienītāko un labāko pedagogu, saņemot no „Swedbank” dāvanā portatīvo datoru. Protams, ideju ģenerēšanā un notikumu attēlošanā iesaistījāmies mēs visi.
Pasākuma galvenā doma bija parādīt skolas vēsturi caur viena cilvēka skatījuma – tā, it kā to mums stāstītu skolotājs, kurš Apē dzīvojis, sākot no pagājušā gadsimta sākumam līdz pat šim brīdim. Uzveduma sākums ir laiks, kad Apē dzīvoja Dāvis Ozoliņš. Viņa vārdā vēlāk nosaukta skola, jo tas bija pirmais īstais skolotājs šajā apkaimē. Dzīvojot Apē 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, Dāvis Ozoliņš ielicis pamatu daudzām stabilām tradīcijām mūsu pusē. Ideja par skolas dibināšanu nāca no viņa dēla Kārļa puses, kurš pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bija Latvijas Republikas skolu inspektors. Lai gan tajā laikā skolas tika celtas daudzās vietās, tieši viņš bija tas, kurš uzstāja, ka arī Apē vajadzīga sava skola.
Uzveduma pirmā daļa beidzas ar skolas ēkas pamatakmens ielikšanu, tās būvniecību un atklāšanu 1939.gada 9.oktobrī. Savukārt pasākuma turpinājumā mēs atskatījāmies uz skolas darbību pa desmitgadēm, akcentējot būtiskāko, kas tajās noticis. Tā, piemēram, vācu laikā skolā bija ierīkots hospitālis, tāpēc ēka bija nokrāsota melnā krāsā, lai to nevarētu sabombardēt. Šajā laikā mācības notika vairākās valodās. Bija pat igauņu klase, bet vēlāk mācību darbs pārgāja divās maiņās – latviešu un krievu plūsmā. Kopš 1949.gada, skola ieguva vidusskolas statusu. Mācību darbu ietekmēja padomju ideoloģijas ienākšana mūsu ikdienā, ko mēs parādījām caur deju retrospekcijām.
Otrajā desmitgadē mēs atceramies arī skolas absolventu matemātiķi Aivaru Liepu, kas, pēc nostāstiem, palīdzējis apgūt matemātiku pašiem skolotājiem. Laikā līdz 1969.gadam parādās tādas interesantas lietas kā formas tērpi, rīta vingrošanas, cilvēku piramīdu veidošana. Skolotāji brauc uz mežu gāzt kokus, lai būtu no kā pagatavot skolotāju istabai mēbeles, bet skolēni iesaistās kolhoza darbā. Nākamajā desmitgadē mēs akcentu likām uz pionieriem. Veidojas ar radiosportu un motorsportu saistītas tradīcijas, uzplaukst tūrisms. Šajā laikā skolā tiek nodibināts estrādes orķestris „Mistika”. Par godu šim notikumam tagadējā 11.klase ir mēģinājusi atjaunot šo tradīciju un jubilejas vakarā varēja dzirdēt viņu pirmatskaņojumu.
Astoņdesmitajos gados būtiskākais notikums ir daudzu jaunu skolotāju ienākšana. Tie ir pedagogi, kuri šobrīd ir 40 līdz 50 gadus veci un veido pašreizējo kolektīva kodolu. Starp jaunajiem skolotājiem ir arī Sandra Oto, Līvija Karro un Gita Lonska. Pateicoties viņām, skolā ienāca dziesma, tāpēc viņas mums sniedza atsevišķu priekšnesumu. Šajā desmitgadē notiek vairāku pieminekļu uzstādīšana. Dāvis Ozoliņš, Elīna Zālīte un Aivars Liepa – tie ir novadnieki, kuriem atdodam godu. Vēlāk seko Atmodas laiks, ko bērni un jaunieši parādīja caur dzeju un dziesmām.
Savukārt pēdējā desmitgade mums aizritējusi projektu zīmē. Top jaunais mācību korpuss, tiek renovēti kabineti, skolas muzejs, ierīkots bērnu atpūtas laukums. Pēdējais veikums ar projektu starpniecību ir sporta zāle, kuru atklājām tikai pirms apmēram mēneša. Pārmaiņas ir arī mācību darbā, kad līdztekus pamatskolas un vidusskolas mācību programmām mums parādās piecgadīgo un sešgadīgo grupiņa, kā arī klases bērniem ar īpašām vajadzībām.
Ar ko šī jubileja ir īpaša? Ar to, ka šobrīd Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolai ir viens no lūzuma punktiem tās darbībā. Pirmkārt, mēs esam daļa no Apes novada, bet, otrkārt, ir tāds laiks, kad jāprot izdzīvot ar minimāliem līdzekļiem. Ar šo uzvedumu mēs parādījām, ka mēs varam justies gandarīti par to, cik daudz ir paveikts. Cerams, arī turpmāk mums izdosies darboties tikpat ražīgi, lai tad, kad pienāks laiks atskatīties uz šo desmitgadi, mums būtu ne mazums lietu un darbu, ar ko lepoties.
