Migla šoruden ir biezāka. Ceļa zīmes arvien tādas notašķītas. Dzīvei pietrūkst skaidrības, un dvēseles panīkumu nereti ir grūti izskaidrot, bieži sāp galva. Varbūt vienkārši vajag brilles? Liela daļa cilvēku nepamana, ka patiesībā viņiem sāk pasliktināties redze, kamēr joka pēc piemērītas kolēģa brilles vai cita nejaušība uzrāda problēmu un var sākt to risināt, teic Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis. Liepājnieki ir Latvijā populārākie un sekmīgākie misionāri universālajam dizainam – tādam, kas nevienam netraucē, bet palīdz visiem. Oktobra beigās Māris būs arī viens no tiem, kuri kopā ar “Apeironu” Ekonomikas ministrijā runās par vides pieejamības normām, kas jānosaka ar likuma spēku.
Vajag kontrastu
Ko redz divdesmitgadnieks ar normālu redzi, to septiņdesmit gados jau vairs neredz – nav tā asuma, neuztver detaļas, skaidro Māris. Tāpēc universālais dizains liek kontrastēt durvju ailēm ar sienas krāsojumu. Pirmais un pēdējais pakāpiens ir ar koši dzeltenu svītru. Pati esmu pārliecinājusies, cik vērtīgi, ja stabu trotuāra malā izceļ dzeltenas svītras – tās izrauj no domām un pasargā aizmāršas no citādi droša puna.
“Ja cilvēks ar redzes problēmām nonāk publiskajās labierīcībās, kur tradicionāli viss ir balts – opā! Kā tu kaut ko pamanīsi? Jāsāk čamdīt. Bet tā nav tā patīkamākā vieta, kur to darīt,” smej Māris, jauns cilvēks, kurš smagi cieta autoavārijā, acis bija piedzītas pilnas stikliem. Tagad viņš ir biedrības un pašvaldības cienīts vides pieejamības eksperts, pats ir uzskatāms piemērs, ka tik vienkārši nemaz nevar pateikt, vai cilvēks redz vai neredz. “Man ir redzes atlikums,” viņš pats raksturo. Termins, kura nianses pazūd aiz vispārlietotā “redzes invalīds”.
Uzstājoties dažādos semināros un runājot ar arhitektiem, dizaineriem, pašvaldību darbiniekiem, bieži esot no viņiem jādzird, ka pavērusies gluži cita pasaule – neesot iedomājušies, kā jūtas cilvēks ar redzes problēmām. 80 procentu informācijas bijis jaunums. Par spīti tam, ka parasti ikvienam no mums ir vecāki, vecvecāki un gadi, kas skrien kā stirnas. Atsaucīgi esot arī bērni skolās, kur biedrība ierodas, lai stāstītu par dažādiem redzes defektiem un piedāvā izmēģināt “defektu brilles”. Ir cerība, ka nākotnē sabiedrība būs iecietīgāka.
Pamēģināt saprast
Pārliecība “es taču zinu” par daudzām lietām ir pierasta, tā rodas automātiski, ja vien dzīve neparāda, ka nav nemaz tik vienkārši, un nepiespiež pārdomāt.
“Tad tu redzi vai neredzi? Tu simulē, vai?” Māris diezgan neiecietīgā intonācijā attēlo jautājumu, ko nereti jādzird redzes invalīdam. Tas tāpēc, ka pat tuviniekam reizēm grūti saprast, ka redzes defekti, slimības ir dažādas. Iespējams, vienu dienu cilvēks pat avīzi lasa, bet citu – nevar pamanīt uz galda noliktu krūzīti.
Tikai ceturtā daļa no 1. grupas redzes invalīdiem ir pilnīgi akli. Pārējiem ir lielāks vai mazāks redzes atlikums. Tīklenes atslāņošanās, kas sākas vienā acī, ar laiku var inficēt otru. Tāpat mēdz progresēt glaukoma. Jāizmanto laiks adaptācijai jaunajos apstākļos – gan pašam, gan tuviniekiem. Vieglāk, ja var izrunāties, ja saprot, kas ar cilvēku notiek.
“Var neredzēt ar vienu aci vienu pusi – principā cilvēks redz, bet ne tad, ja viņam tuvojas no tās puses. Neredz informāciju, stabu vai durvis. Tāpat var būt kāds lielāks vai mazāks melnais plankums, ja tīklene atslāņojas,” raksturo Māris. Parasti tam pielāgojas, grozot galvu, pašam pagriežoties, lai gūtu informāciju par visu apkārtni. Taču grūtāk, ja apkārt viss norit strauji, piemēram, uz ielas. Tad viegli saskrieties – pretimnācējs rēķinās, ka otrs izvairīsies, bet nekā. Nemitīga melna muša redzes laukā var būt kaitinoša, taču tā ir droša zīme, ka steigšus jāiet pie ārsta. Nereti ar to vienkārši ir jāiemācās sadzīvot.
Reizēm nenovērtē, cik grūti ir noteikt attālumus. “Elementārākais – pārlēkt grāvim, peļķei. Neesmu pārliecināts, vai pārlēkšu vai palikšu pusceļā. Tas prasa lielu koncentrēšanos, piepūli, līdz ar to kustības ir gausākas. Liekas – nu ko var čammāties!”
Reizēm ar cilvēku, kurš slikti redz, sāk runāt skaļāk. “Es tad parasti saku, ka dzirde jau man vēl ir, es tikai neredzu,” joko Māris. Liepājnieki mēģina Latvijā “iedzīvināt” nozīmītes, kas brīdina – šim cilvēkam ir redzes problēmas, nepieciešama papildu uzmanība. Tādas ir ierastas, piemēram, Norvēģijā.
Iemācītā bezpalīdzība
Ja redze sāk pasliktināties, ir konstatēta slimība ar diezgan bēdīgu prognozi, papildus ārstēšanai noteikti nepieciešams gatavoties, trenēties dzīvei sarūkoša redzes atlikuma apstākļos, galu galā – sākt mācīties skatīties ar pirkstiem. Liepājas Neredzīgo biedrība gatavo projektu “Darbnīcu tests”, kur cilvēkiem ļauj pamēģināt strādāt dažādus rokdarbus – pīt klūdziņas, mezglot, darboties ar keramiku, floristiku, apstrādāt koku. “Kamēr neesi pamēģinājis, bieži liekas – tas nav man. Tieši tāpat, kā iepriekš licies – man jau redze laba, nekas nenotiks. Kad tomēr, nedod Dievs, notiek, tad pašam ir smagāk, ja ir priekšstats, ka tās ir pasaules beigas,” vērtē biedrības vadītājs. Darbnīcas ļaus “pagaršot”, kas vēl interesants notiek pasaulē, ko var pamēģināt. “Ja cilvēks saprot – o, šito es varu! – ir cita motivācija, cita pašatdeve.”
Lielākā kļūda esot nenovērtēt cilvēka pašaprūpes un patstāvīgas dzīves iespējas, bet uzņemties visu darīt viņa vietā. “Atsēdināt kā kāmīti”, salīdzina Māris. Protams, ir lietas, ko vājredzīgs nevarēs izdarīt, ir lietas, ko izdarīs ar asistenta atbalstu, bet nedrīkst ļauties kārdinājumam “es tagad tavā vietā darīšu visu”. Ar laiku nereti tas pāraug pārmetumos, ka “tu neko nevari, man tavā vietā viss jādara”. Māris atstāsta gadījumu, kad “uzsprāga” šādi samilzusi situācija – sievas pārmetumi gāzās pār vīru, kurš tad viņai teica, lai aizsien sev acis un pasēž pāris stundas istabā, lai aiziet līdz virtuvei un kaut ko padara. Viņa piekritusi, taču ilgi nav izturējusi. Toties pēc tam sekojis viņas mudinājums vīram pieteikties rehabilitācijai, iemācīties kaut ko jaunu, atrast jaunu nodarbošanos.
