Jautāta, ar kādām sajūtām sācies jaunais mācību gads, Alūksnes vidusskolas direktore Vija Puzule smaidot stāsta par saviem desmitklasniekiem un viņu kopējo cīņu, iepazīstot aizraujošo literatūras pasauli. „Man ir brīnišķīgi audzēkņi, kas daudz ko grib iemācīties un kuriem actiņas joprojām spīd no vēlmes uzzināt kaut ko jaunu,” viņa ar lepnumu saka. Lai gan šobrīd gaisā virmojošās negācijas nav gājušas secen arī Alūksnes vidusskolai, viņa tās mēģina nepieminēt, vairākkārt uzsverot – skola ir tā vieta, kur no negācijām vajadzētu izvairīties visvairāk, jo bērni nav vainīgi, ka piedzimuši tādā laikā. Tiesa, šis mācību gads ir īpašs arī ar to, ka viņa atgriezusies direktores amatā pēc astoņiem mēnešiem pašvaldības vadītājas krēslā. Šis laiks viņai bijis svētīgs gan iegūtās pieredzes ziņā, gan atklāsmē, ka darbs pašvaldībā nav viņas aicinājums un īstā vietā. Tieši tāpēc esot prieks par atgriešanos uz pilnu slodzi direktores amatā, kurā nostrādāti desmit gadi.
– Vai viegli bija atgriezties skolā?
– Es astoņus mēnešus biju pilsētas mērs. Tas ir gandrīz viens mācību gads. Kad atgriezos skolā, lielākā daļa bija atvaļinājumā. Mani sagaidot, reakcija bija dažāda. Lielākais prieks bija par tiem cilvēkiem, kas teica: „O, cik labi, ka tu esi atgriezusies!” vai „Prieks tevi atkal redzēt!” Protams, ne visi tā sacīja, taču, kā viena mana kolēģe teica, es neesmu pieclatnieks, lai patiktu visiem. Kas attiecas uz darbu domē, tad man tā bija ļoti laba pieredze. Es tagad daudz ko saprotu gan no tā, ko mēs redzam, gan no tā, ko neredzam. Tas palīdz izprast situāciju. Katrā ziņā es atgriezos ļoti labprāt. Jau tad, kad martā skolēniem notika tikšanās ar deputātiem, bērni man jautāja, vai es kandidēšu un pretendēšu uz deputāta vietu novada pašvaldībā. Es atbildēju, ka kandidēt kandidēšu, bet strādāt tur vairs negribētu. Pēc tam man kolēģi pārmeta: redz, kā – kosmosā palaidi ziņu, ka negribi, un tā arī netiki. Mans uzskats gan ir, ka politika nav mana stiprā puse. Mana stiprā puse ir pedagoģija.
– Kā vērtējat savu darbu deputātes un vēlāk pilsētas vadītājas krēslā?
– Padarīto deputātes krēslā es vērtēju augstāk nekā to, ko izdarīju, atrodoties mēra krēslā. Kad nonācu pilsētas galvas vietā, tad sākās tukšais periods. Ja iepriekš varēja braukt pie savas krāsas ministriem, runāt, lūgt, prasīt un uzstāt, tad šajā laikā vairs neko no tā visa nevarēja izdarīt. Kļuva saprotams, ka Rīga vairs nevar pagriezt to krāniņu, lai kaut kas tiktu arī līdz mums. Jutos kā strupceļā: pilsētai ir tik daudz vajadzību, bet tu apzinies, ka nevari palīdzēt, jo viss saistīts ar naudu, kuras nav. Tagad mazliet sāp, kad saka, ka iepriekšējais sasaukums neko nav darījis. Varbūt mums viss nav izdevies tā, kā cerēts, un arī gaidītie rezultāti nav tādi, kā būtu gribējies, tomēr teikt, ka nekas nav darīts, gluži nevarētu. Galu galā katrs strādā savas kompetences robežās: gan bērns, gan skolotājs, gan arī pilsētas mērs.
– Kādi ir tie darbi, par kuriem droši varat teikt: „Jā, es to izdarīju.” Un ko gribējās, bet nesanāca paveikt laika trūkuma vai citu iemeslu dēļ?
– Es domāju, ka tādu darbu, kurus varētu piedēvēt tikai sev, gluži nav. Ja runā par to, ko esmu paveikusi kopā ar pārējiem, tad prieks ir par sakoptajām ielām un trotuāriem. Arī par mākslas objektu, kas šobrīd atrodas pie Pilssalas tilta. Kas neizdevās? Skumji, ka Alūksnē joprojām nav pienācīga atpūtas laukuma bērniem. Tas ir tas, ko man būtu gribējies paveikt, bet kas nesanāca. Vienkārši tad, kad esi deputāts, tu uz visu skaties ne tikai kā caur palielināmo stiklu, bet vēl redzīgāk. Esot deputāts, uzreiz zini, kam jāpiezvana, ar ko jārunā, lai lietas virzītos uz priekšu. Bija reizes, kad varēja visu nokārtot ar vienu telefona zvanu un viss notika.
– Vai nav mazliet žēl, ka šajā laikā, kad uz novada pašvaldības pleciem gulstas milzīga atbildība, tajā skaitā arī ar izglītības iestāžu darbu saistīta, jums vairs nav iespējas ietekmēt lietu virzību?
– Pavisam noteikti ne, jo domāju, ka skolā es varu izdarīt daudz vairāk laba. Īstenībā pašvaldības darbā ir ļoti daudz negāciju. Tas saistīts gan ar nepadarīto, gan ar to, ka ne katrs zobratiņš ir savā vietā, lai ritenis grieztos. Man patiktu, ja ikviens cilvēks, kas tur ir, apzinātos, ka dara kādam citam labu, bet, ja viņš izdara to pavirši, nemaz neaizdomājoties par to, kādas sekas tas varētu radīt, tad ir skumji.
– Tagad jūs zināt, kā ir būt par direktoru, deputātu un pat pilsētas vadītāju. Kādas atziņas tas radījis?
– Kas attiecas uz darbu pašvaldībā, tad galvenā atziņa ir, ka mēs esam ierobežoti laikā, telpā un naudā. Tajā pašā laikā liels pluss bija sajūta, ka aiz manis ir cilvēki, kas mani atbalsta. Pašreizējā situācijā ir citādāk. Tās sajūtas vairs nav. Vērtējot no izglītības darbinieka puses, esmu sapratusi, ka ir daudzas lietas, pret kurām esam bezspēcīgi. Jā, ir arodbiedrības, kas aizstāv mūsu viedokli, ir tikšanās, kurās varam paust savu nostāju, taču tāpat paliekam mazliet muļķa lomā. Vienkārši varbūt tikšanās laikā amatpersona māj ar galvu, piekrītot mūsu teiktajam, taču realitātē šis viedoklis tiek ignorēts. Esmu secinājusi, ka tajā augstajā krēslā cilvēks ļoti ātri attālinās no realitātes. Viņam šķiet, ka līdz ar to tiks pie varas, taču politikā nekas nav pastāvīgs: vienā brīdī tu vari būt augšā, bet otrā – jau lejā.
– Cik pašvaldības spēkos vispār ir ietekmēt lietu virzību, ko diktē valdība, lai tā būtu labvēlīgāka patiesajai situācijai reģionos?
– Desmito gadu strādāju par direktori un četrus gadus esmu bijusi deputāte. Ņemot vērā šo pieredzi, varu teikt, ka ietekme ir minimāla, lai cik skumji tas arī izklausītos. Arī pieņemot lēmumus pašvaldībā: tu vari balsot tā, kā tu gribi, bet lietas tāpat virzīsies tādā gultnē, kā sākotnēji paredzēts. Ja esi viens pret visiem, tu neko nespēj izdarīt. Ja vilciens ir uzņēmis savu gaitu, nav iespējams viņu apturēt. Domājams, tā tas turpinās arī šobrīd.
– Runājot par pašreizējo valsts politiku izglītības jomā, upura lomā visbiežāk tiek nostādītas mazās skolas, kas nevar lepoties ar lielu audzēkņu skaitu. Kā tas atsaucas uz lielajām skolām, kāda, piemēram, ir Alūksnes vidusskola?
– Līdz ar finansēšanas modeļa „nauda seko skolēnam” ieviešanu arī mums radušās problēmas. Tā kā nauda „atnāk” uz skolēnu skaitu novadā, nevis konkrētā izglītības iestādē, tad, lai varētu izdzīvot mazās skoliņas, tiek atņemts lielajām. Rezultātā mēs varbūt pat esam vēl neapskaužamākā situācijā, jo pie lielā skolēnu skaita ļoti izjūtam darbinieku skaita samazināšanos. Domāju, ka tas ir pilnīgi aplam. Negribu mest akmeni mazo skolu lauciņā, taču, ja bērns atnāk uz vidusskolu no mazas skolas un viņš ne tikai neprot strādāt grupā, bet viņam vēl arī jāatgādina pamatskolas viela, tad tas nav normāli. Galu galā, ja tev klasē ir pieci seši bērni un tu viņiem neesi spējis iemācīt to, ko vajag, tad kā lai es to izdaru tad, kad viņš nokļūst 30 bērnu lielā grupā? Ja visās lauku skolās ar tiem bērniem tiktu strādāts tā, kā mēs to darām, tad viņiem patiesībā būtu jāatnāk pie mums unikāliem savā attīstībā. Diemžēl realitātē tā tas nav. Ir tikai dažas mazās skoliņas, no kurām atnāk patiešām brīnišķīgi bērni, taču, ja reiz mēs tā cīnāmies par mazo skolu pastāvēšanu, gribētos, lai visas sevi attaisnotu tādā veidā. Galu galā algu mēs visi saņemam vienādu.
– Ir skolotāji, kuri atalgojuma maiņas dēļ izvēlējušies bezdarbnieka statusu. Kāda ir jūsu attieksme pret to?
– Tā ir katra cilvēka brīva izvēle. Ja man ir jādomā, kā pabarot bērnus, kā viņus skolot, tad šis vairs nav pašcieņas jautājums, bet gan mēģinājums risināt situāciju, meklējot citu darbu. Domāju, ka smagākais brīdis vēl ir priekšā. Īstā cīņa sāksies tad, kad vīrs, kurš zaudējis darbu, beigs saņemt bezdarbnieka pabalstu, kad pēc spēcīgāko pensionāru aiziešanas izglītības iestādes vairs nespēs nodrošināt mācību kvalitāti. Kad vakar skolēniem jautāju, kas jūs satrauc, man patika, ka viņi nerunāja par naudas trūkumu un pat neminēja vārdu „krīze”, bet daži savās lapiņās ierakstīja to, ka var izrādīties nevajadzīgi.
– Skolotāju diena ir tie svētki, kuros skolotājs var sajust, ka patiešām ir vajadzīgs. Kā tie tiks atzīmēti Alūksnes vidusskolā?
– Mums ir ikgadēja tradīcija, ka vecāko klašu skolēni sniedz koncertu un vada stundas. Katru reizi mums tiek sagādāts arī kāds interesants pārsteigums, kas, domājams, neizpaliks arī šoreiz. Izbaudīsim mirkli, kad neesam skolotāji, bet vienkārši viesi skolā, jo šī diena ir viena no tām, kuras dēļ ir vērts strādāt skolā – diena, kad no aizkustinājuma un prieka nobirst arī kāda asara, jo saproti, cik vajadzīgs esi.
