Pēdējos divus gadus Alūksnes muzeja darbība aizritējusi cīņā ar nepieciešamo prasību izpildīšanu atkārtotai akreditācijai. Lai gan pie tā strādāts, nežēlojot ne laiku, ne pūles, turklāt darbā iesaistījies praktiski viss kolektīvs, tikai šogad, atkārtotās akreditācijas komisijai muzejā viesojoties trešo reizi, tas izdevies. Punktu šai cīņai pielikusi aizvadītajā nedēļā notikusī Latvijas Muzeju padomes sēde, kad vienbalsīgi pieņemts Alūksnes muzejam labvēlīgs lēmums. Šī nedēļa kļuva par svētkiem visiem muzeja darbiniekiem.
„Pārliecība, ka šoreiz lēmums būs pozitīvs, bija ļoti stipra, jo jutām – esam izdarījuši visu iespējamo, lai tā būtu,” apgalvo Alūksnes muzeja galvenā krājuma glabātāja Astrīda Ievedniece, kas te strādā kopš pērnā gada maija. Tieši viņas pārziņā esošās lietas kļuva par galveno klupšanas akmeni, kāpēc atkārtotās akreditācijas iziešana tika atlikta no gada uz gadu. „Vienkārši sākumā bija ļoti grūti izvērtēt, cik daudz laika tas no mums prasīs,” atzīst A.Ievedniece.
Pēdējo gadu pie krājuma sakārtošanas strādājuši praktiski visi Alūksnes muzeja darbinieki, neatkarīgi no viņu tiešajiem pienākumiem un specializācijas. Galvenā krājuma glabātāja smejas, ka nu vairs nav neviena, kas nezinātu, ko nozīmē darbs ar krājumu. Lai apzinātu muzeja priekšmetus un pārbaudītu to atbilstību dokumentos atrodamajai informācijai, caur darbinieku rokām gājušas apmēram 30 000 krājuma vienību. Kaut gan tas nav viss krājuma apjoms, kas bija jāsakārto, A.Ievedniece norāda, ka tas ir būtiskākais, lai varētu turpināt savu darbību normālā ritmā. „Muzejs, protams, nav tikai krājums, bet tas ir pamats, no kā atkarīgas viss pārējais,” viņa saka.
A.Ievedniece uzsver – tagad īstais darbs tikai sāksies. „Nu muzejs ir ticis līdz tai stadijai, kad varam sākt strādāt tā, kā mums ir jāstrādā, un virzīties savā attīstībā uz priekšu, nevis nemitīgi censties tikt galā ar pagātnes kļūdām,” viņa saka. Tiesa, neskatoties uz visu spēku veltīšanai krājuma sakārtošanā, neviens nav aizmirsis par savu tiešo pienākumu veikšanu: veidotas jaunas ekspozīcijas un pedagoģiskās programmas skolēniem, turpināts darbs pie Alūksnes Jaunās pils telpu sakārtošanas un uzpošanas, sniegta palīdzība skolēniem un studentiem, kas veido pētnieciskos darbus par ar Alūksni. „Vienlaikus mainījusies arī cilvēku attieksme,” piebilst A.Ievedniece. „Tā vairs nav tik kritiska, kā tad, kad te sāku strādāt, jo tie, kas te bijuši agrāk un atnāk uz muzeju tagad, paši savām acīm pārliecinās – muzeju pēdējos gadus skārušas daudzas pozitīvas pārmaiņas.”
