Vienkārša, smaidīga, gaiša un sirsnīga – tāda manā atmiņā palikusi alūksniete Valija Jēkabsone. Ar viņu es iepazinos šāgada sākumā, kad sirmo kundzi intervēju mirkli pirms viņas 99 gadu jubilejas svinībām. Dzīve Valiju nebija lutinājusi. Tā izrādījās sūra un grūta darba pilna, kur neizpalika arī smagi zaudējumi un rūgti pārdzīvojumi. Par mūža nogales lielāko prieku viņai kļuva bērni, mazbērni un mazmazbērni, kas tad arī rūpējās par viņas dienu gaišumu un kurus viņa pieminēja ar sevišķi lielu mīļumu.
Mani sarunas laikā pārsteidza stāstījuma precizitāte, ar kādu viņa atminējās aizgājušo dienu notikumus. Tāpat garām nepaslīdēja veids, kādā viņa tos pasniedza, jo, lai cik bēdīgi notikumi arī netiktu pieminēti, ne reizi no viņas lūpām nepazuda smaids. Sevišķi tīkams tikšanās beigās bija sniegtais rokas spiediens, kas, neskatoties uz gadu nastu un vājo veselību, bija ciešs un stingrs. Atmiņā iespiedusies Valijas teiktā frāze, ka, kaut arī visu mūžu viņa kalpone bijusi, ne reizi neesot izjutusi pret sevi negatīvu attieksmi – vienmēr mīļi uzrunāta, laipni uzņemta un aicināta iesaistīties sabiedrības notikumos.
Tiesa, iepazīstot Valiju klātienē, citādāku attieksmi es nespētu iedomāties, jo labestība un gaišums burtiski plūda no viņas pāri malām. Tieši tāpēc palika skumji, kad pirms nedēļas uzzināju par viņas aiziešanu mūžībā. Lai gan intervija kļuva par vienīgo mūsu tikšanās reizi, sajūtas un emocijas, ko viņa manī atstāja, iespiedās sirdī. Ja ņem vērā, ka mēs katrs otrā atstājam paliekošas pēdas, tad ticu, ka Valija savā mūžā sastaptajos cilvēkos atstājusi daudz laba. Arī manī. Par to tad arī gribēju pateikt viņai paldies un novēlēt saldu dusu, mūžībā aizejot.
