Turpinot izglītības sistēmas reformas, no 2010.gada 1.septembra tiek plānota pāreja uz pamatizglītības apguvi no sešu gadu vecuma, vienlaikus nodrošinot piecgadīgo bērnu sagatavošanu pamatizglītības apguvei. Šī būs kārtējā reforma, kurā neskaidrību un problēmu tiek saskatīts vairāk nekā reāla labuma.
Pirmkārt, ar šo lēmumu bērniem tiks atņemta bērnība. Rotaļu vietā jau būs jāsēžas skolas solā. Bērni vēl nebūs beiguši izspēlēt un izsapņot savas lietas, kad viņiem centīsies iestumt atbildes uz jautājumiem, kas viņiem vēl nav radušies. Es biju tas laimīgais bērns, kas skolā sāka iet septiņu gadu vecumā. Atceros vien to, ka toreiz skolai biju sagatavojusies, biju nosvērta, mierīga un gatava uzņemt zināšanas. Nezinu, kā būtu bijis, ja skolā būtu gājusi no sešiem gadiem… Droši vien es nebūtu bijusi gatava ne fiziski, ne morāli.
Ņemot vērā, ka 1.klasē skolēni būs gadu jaunāki, būs jāmaina visu mācību priekšmetu saturs, jāpārskata mācību priekšmetu standarti, pilnveidojot prasības līdz pat 6.klasei, kā arī jāpārskata mācību priekšmetu programmu paraugi, piemērojot tos attiecīgajam vecuma posmam. Līdz ar programmu pārstrādi būs vajadzīgas arī jaunas grāmatas, vecākiem atkal vajadzēs pirkt visu no jauna, jo brāļu un māsu grāmatas nederēs. Vai krīzes laikā ir nepieciešamas šādas reformas? Tā būtu bezsaimnieciska rīcība šābrīža apstākļos!
Es tikai ļoti ceru, ka, nākot nākamajam ministram, viss atkal netiks griezts atpakaļ. Šim nebūtu jābūt kārtējam eksperimentam.
