Ieva Pētersone
Ir miglains 7. augusta rīts, kad es kopā ar Agru Andersoni dodos ceļā uz Zeltiņu kapsētu, Agrai tur ir dzimtas kapi. Agra ir mana bijusī darba kolēģe sociālās aprūpes centrā „Alūksne’’, savā laikā turp pirms kapu svētkiem aizvedām savējos apciemot centra klientus, piedalījāmies arī izvadot viņus pēdējā gaitā. Tagad kapsēta ir krietni paplašinājusies un Agra rāda, kur tagad mierā dus arī man pazīstamie aizgājēji no centra. Apstājos, sasveicinos un domās redzu viņu sejas, dzirdu viņu balsis. Laiks ir apstājies. Kā mūžība raugās debesis manī ienāk miers. Atvados un priecājos par sakoptību un klusumu. Bet cilvēki nāk un nāk jo šis ceļš nebeidzas ar kapu smilti balto ne arī ar zaļo skuju taku. Šīs ceļš ir pilns ar dzīvību.
Kapsēta ir viens liels ziedu dārzs. Jau piebraucot mūs sagaida čaklie ziedu pārdevēji, satieku arī pazīstamus cilvēkus. Pie ieejas vārtiem var dabūt kapu lapiņas pie ņipras simpātiskas māmulītes (par kundzi negribas saukt), te satieku Aldi ČIRKSTI bijušo Ilzenes ciema padomes priekšsēdētāju, toreiz tāds bija, amati mainījās, bet satikšanās prieku tas nemazināja, tāpat kā viņa dzīves biedri Dzidru, kura kolhoza laikos bija ēdnīcas vadītāja un gatavoja ļoti labas pusdienas. Aldis arī teica, ka Austra dalot ne tikai kapu lapiņas, bet esot arī kapsētas dvēsele. Trijotni kopā arī iemūžināju (attēlā)
Satieku arī vietējo biškopi Juri, kurš atnesis arī šī gada ražu nobaudīt (attēlā)
Agra vēl aiznes kādus ziedu pušķus vēl kādiem radiem (attēlā), bet jau iztēlojos, cik gan skaiti būs te rītdien un piepulcinu vēl vienu foto „Atvasara iekāpusi pīlādžkokā’’ arī tas satiek un pavada ciemiņus, pavada aizgājējus visos gada laikos.
Tad jau arī jādodas projām. Mājās vēl nebraucam Agra pa ceļam izdomā maršrutu, kas iederas šodienas gaitām. Esam Rezakā, ēkas stāv mazliet skumīgas, tāds ir viņu liktenis, jācer, ka reiz te atnāks saimnieks. Vēl kādi mirkļi un tad acis iepriecina Saules puķes. Dzīve turpinās!
Reklāma