Ar dalītām jūtām aizvadīts 1.septembris. Daudziem skolotājiem, vecākiem un bērniem bija prieks par atkalredzēšanos ar skolu un draugiem, par saulē starojošiem ziediem un smejošu acu dzirkstīm. Lai gan šobrīd grūti pateikt, vai visi skolas vecuma bērni ir saposti un sagatavoti mācībām, atnākušajiem nekas nespēja sabojāt svētku prieku pirmajā skolas dienā. Bet citiem bija skumji, ka viņu pašas mīļākās un jaukākās, jo tā ir pirmā, skoliņas durvis ir slēgtas. Iespējams, daudzi domās bija ar tiem, kuri ar sēru lentēm un melniem baloniem piketēja pie valdības ēkas Rīgā. Protams, no darba atbrīvotajiem skolotājiem sāp visvairāk. Viņi ir sevi atdevuši skolai. Bet ko saņēmuši pretī?
Manuprāt, ģimene ir vienīgā, kas spēj sniegt atbalstu gan bērnam, gan pieaugušam cilvēkam, kad tam ir grūti. Šī pārliecība nostiprinājās, vērojot dziedošo ģimeņu uzstāšanos Latvijas neatkarīgās televīzijas konkursa (negribu to saukt par šovu) pirmajā pusfinālā. “Es domāju, ka viņi varētu soļot mūsu valdībai pa priekšu. Lai kādas krīzes mūs vēl piemeklēs, būs tauta, kas spēs iznest šīs grūtības, tikai pateicoties tādām ģimenēm,” atzina žūrijas pārstāvis Uldis Marhilēvičs. Vecāki nekad nepagurst – ne tad, kad pietrūkst maizes, ne tad, kad nomirst sapņi. Kopēji dziedātā dziesmā uzskatāmi kā rasas pilienā atmirdz vērtības, ko bērni manto no vecākiem. Tā ir liela laime, ja bērni un vecāki var sajust garīgu tuvību. Svētdien, 6.septembrī, televīzijas tiešraidē atbalstīsim savējos – Eglīšu ģimeni!
