“Kad es būšu pensijā, tad palīdzēšu Latvijai.” Tāda bija Rutas Antonas apņemšanās, kad viņa dzīvoja un strādāja ASV. Rudenī būs trīs gadi, kopš viņa ir atgriezusies Gaujienā. Dzīvoklī ne tikai gleznas un fotogrāfijas, bet katrs priekšmets liecina, ka Ruta kopā ar vīru Maigoni joprojām ir sabiedriski aktīvi. Tomēr abu vissvarīgākā misija ir atbalstīt skolas, kurās strādājis Rutas tēvs Jānis Osīts, audzēkņus un jaunos talantus. Par ieguldījumu izglītībā R.Antona saņēmusi apbalvojumu “Labā zvaigzne”.
– Kāds bija ceļš mājup?
– Man bija 10 gadi, kad 1944.gada rudenī Liepājā uzkāpām uz viena no kuģiem, kas devās uz Vāciju. Vēl trīs gadus bēgļu nometnēs man naktīs rādījās murgi, jo bija paniskas bailes. Kad braucām prom, Liepāju bombardēja, tā dega. Šausmu pārņemtie cilvēki uz kuģa klāja ar acīm sekoja krievu izšauto torpēdu balto putu vilnīšu ceļiem. Bieži tie pārtrūka pie kāda no bēgļu pārpildītajiem kuģiem. Tomēr mūsu kuģis piestāja krastā Vācijā. Mani vecāki strādāja stikla fabrikā, bet bērni mācījās skolā. Vēlāk pārcēlāmies uz Ameriku, jo tur ir lielākas izredzes tikt uz augšu. Tomēr nekad nepavīdēja doma, ka esam aizbraukuši uz palikšanu. Vienmēr ticējām, ka atgriezīsimies Gaujienā. Tiesa, vecāki to nesagaidīja.
– Kādu ieraudzījāt Latviju, kad atgriezāties?
– Pirmo reizi – 1990.gada vasarā, Dziesmu svētku laikā. Bija iespēja atbraukt uz Latviju un dzīvot 12 dienas uz kuģa, ar kuru ieradāmies. Kad tālumā ieraudzījām Rīgas torņus un mazus kuterīšus ar Latvijas karogiem, sākās gluži vai asaru plūdi. Biju ārkārtīgi satraukta, jo spilgti atcerējos bērnību. Tā man rādījās rožainā gaismā. Gaujienā notika Vidzemes dziesmu svētki. Kori stāvēja uz ģimnāzijas lielajām kāpnēm, un Jāzeps Vītols diriģēja “Gaismas pili”. Tēvs bija skolas direktors, tāpēc viņš ar mammu sēdēja pirmajā rindā kopā ar Jāzepu Vītolu un viņa sievu Anniju. Es kopā ar citiem bērniem sēdēju zālē. Tur bija arī Jāzepa Vītola māsas bērni no Rīgas.
Uz Dziesmu svētkiem atbraukušajiem ārzemju latviešiem nebija atļauts izbraukt no Rīgas, bet mēs ar vīru tomēr riskējām. Gaujienā sastapām vēstures skolotāju Hariju Grāvi, kurš mūs ieveda skolā, novadpētniecības muzejā un telpās, kur kādreiz bija mūsu ģimenes dzīvoklis.
– Jau ilgi pirms atgriešanās esat materiāli palīdzējusi daudziem. Ko gūstat sev, dodot citiem?
– Katram dzīvē ir kaut kas jādara, lai palīdzētu citiem. Man ir milzīga labsajūta un prieks, ka es varu to darīt. Piemēram, dzirdu, ka bibliotēkā prezentēs jaunu grāmatu, bet nav naudas autobusam, lai aizbrauktu uz šo pasākumu. Es maksāju, lai tas būtu iespējams. Doto saņemu atpakaļ simtkārt, kad eju pa Gaujienu un visi mani sveicina.
– Daudz dzirdēts par jūsu atbalstu Gaujienas vidusskolas audzēkņiem, mācot bērniem angļu valodu bez atlīdzības, kā arī cita veida palīdzību.
– Es strādāju ar abām mana tēva skolām – Gaujienas vidusskolu un Krāslavas ģimnāziju, kurās viņš bija direktors. Gaujienas vidusskolā tiek pasniegta mana literārā balva. Esmu segusi daļu izdevumu skolas karoga izgatavošanai, palīdzu sarīkot Ziemassvētkus, maksāju par pusdienām bērniem, kuru vecāki nevar atļauties šādus izdevumus. Arī Krāslavas ģimnāzijā esmu mācījusi angļu valodu par brīvu, kā arī stāstījusi par demokrātiju. Lai skolēni labāk apgūtu angļu valodu, no Amerikas koferī vedu materiālus, grāmatas angļu valodā, plakātus, kartes un izdales materiālus, jo toreiz te tādu nebija. Krāslavas ģimnāzijā angļu valodas kabinets ir nosaukts manā vārdā. Šīs skolas talantīgākajām skolniecēm sedzu ceļa izdevumus uz Rīgu, lai viņas varētu piedalīties mākslinieka Jāņa Anmaņa personālizstādes atklāšanā.
– Jums ir izveidojusies laba sadarbība ar mākslinieku. Par to liecina arī glezna, kurā viņš jūs gleznojis.
– Gleznotājs Anmanis otro gadu rīko Latvijas jauno talantu izstādi. Tās izcilākajiem dalībniekiem tiek piešķirta mana speciālbalva. Pagājušajā gadā balvu – braucienu uz Parīzi – ieguva Līga Kalniņa, šogad balva ir brauciens uz Spāniju. Esmu bijusi kopā ar mākslinieku gan viņa izstādēs, gan citos pasākumos. Piemēram, bija īpašs sarīkojums Konventa sētā, kurā vajadzēja ierasties viduslaiku tērpos. (Ruta rāda fotogrāfiju, kurā viņa ir redzama viduslaiku tērpā ar savdabīgu galvasrotu, bet J.Anmanis izskatās kā kovbojs). Neesmu pozējusi gleznai, jo Anmanis to gleznoja pēc fotogrāfijas. Tā uzņemta, kad Rīgai bija 800 gadu jubileja. Tad Mineapolisā bija sarīkojums “Retro Rīga”, tāpēc apģērbos atbilstošā tērpā.
– Kāpēc izvēlējāties skolotājas darbu? Vai tā bija stafetes pārņemšana no tēva?
– Nē, es gribēju kļūt māksliniece – gleznotāja. Bet vecāki mudināja apgūt amatu, uz kuru var vienmēr paļauties. Turklāt tuvumā nebija mākslas skolas un par to būtu daudz jāmaksā. Tiesa, augstskolā apgūstot pedagoga profesiju, studēju arī īso mākslas kursu, lai varētu bērniem mācīt zīmēšanu. Vēlāk esmu apguvusi gleznošanu Viskonsinas universitātē un arī gleznoju. Uz Latviju esmu atvedusi tikai dažas gleznas.
– Gan fotogrāfijās, gan gleznā un arī dzīvē izskatāties sievišķīgi pievilcīga. Vai tas ir tādēļ, ka esat bijusi modele?
– Man patīk viss skaistais dabā, dzejā, mākslā, dejā, arhitektūrā… Mēģinu to saskatīt vairāk nekā grotesko, neglīto. Esmu optimiste. Man patīk, ka mākslinieks Anmanis glezno skaistas sievietes. Arī vecu cilvēku krunkas ir skaistas, ja viņi ir dzīvojuši cilvēka cienīgu dzīvi. Man bija apmēram četri gadi, kad pirmo reizi mamma ietērpa spiega pikas maskas tērpā (fotogrāfijā redzama maza, koķeta meitenīte) un devāmies uz karnevālu. Atceros, ka nevarēju izdomāt, kur likt roku, lai graciozāk izskatītos fotogrāfijā. Protams, patika pasakas, un es vienmēr gribēju būt princese. Turklāt mūsu ģimene gan Gaujienā, gan Krāslavā dzīvoja pilī piecu istabu dzīvoklī. Tiesa, vecāki bija ļoti stingri un neatļāva man māksliniecisko brīvību. Gandrīz līdz 17 gadu vecumam man bija bize, nedrīkstēju lietot kosmētiku, lai gan amerikāņu meitenes krāsojās. Varbūt tieši tāpēc man bija vēlme būt modelei. Kad Plimutā rīkoja modes skati, kurā tērpus demonstrēja vietējās meitenes un arī skolotājas, es šo iespēju izmantoju. Uz mēles jutos kā septītajās debesīs. Pēc tam daudzi atzina, ka esmu dzimusi modele un vajadzētu izmēģināt par tādu kļūt. Kad aizgāju uz modeļu skolu, tika atzīts, ka man pietiks mācīties pusotru mēnesi, nevis deviņus mēnešus. Neilgi strādāju par modeli Čikāgā, bet pēc tam modeles iemaņas mācīju citiem.
– Šajā pavasarī Rīgas Latviešu biedrības namā tika prezentēta grāmata “Knuts Lesiņš. Mūziķis un literāts”, kuras tapšanā jums abiem ar vīru ir bijusi liela nozīme.
– Grāmatas atvēršanas svētki bija viņa 100. dzimšanas dienas atcere, un tajā tiku sveikta arī es. Mums dzimšanas dienas ir vienā datumā – 28.martā, tikai man palika 75 gadi. Tās kopā svinējām vairākus gadus arī tad, kad viņš vēl bija dzīvs. Pēdējos mūža gadus viņš pavadīja veco ļaužu aprūpes namā. Lesiņa dzīvoklī palika viņa grāmatas, skaņdarbu nošu manuskripti un personīgā arhīva materiāli. Tie tika atvesti J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas arhīvam un nokļuva profesora Oļģerta Grāvīša rīcībā. Viņš nolēma, ka Lesiņa dzīves gaitas jādokumentē monogrāfijā, un ir grāmatas sastādītājs un redaktors. Esmu gandarīta, ka tiks saglabāts stāsts par dzīvi, kura šejienes tautiešiem ir maz zināma.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Ruta Antona.
Dzimšanas vieta, laiks:
Valka, 1934.gada 28.marts.
Ģimene: vīrs Maigonis, divi dēli un divi mazbērni.
Izglītība: augstākā.
Nodarbošanās: mecenātisms
Vaļasprieks: gleznošana, fotografēšana.
