Uzsākot studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē, alūksnietes Signes Gorbānes mērķis bija iegūt veterinārārsta specialitāti un atgriezties strādāt dzimtajā pusē. Mērķis īstenots: jau pāris mēnešus viņa ir privāti praktizējoša veterinārārste Alūksnē, kas specializējusies tieši mazo dzīvnieku ārstēšanā.
„Visus šos sešus gadus strādāju tā, lai uzreiz nākamajā dienā pēc izlaiduma varētu sākt savu privātpraksi,” apgalvo S.Gorbāne. Tikpat mērķtiecīgs bijis arī viņas lēmums kļūt par veterinārārsti. Tam par pamatu kalpojušas simpātijas pret medicīnas nozari, kā arī ilggadēja aizraušanās – kinoloģija. Studiju laikā šim hobijam daudz laika nav atlicis un sacensībās startēts vien pāris reižu gadā, taču savā ziņā tas noteicis topošās veterinārārstes izvēlēto specializāciju – mazo dzīvnieku ārstēšanu.
Specializējas vienā jomā
Tiesa, kā uzsver S.Gorbāne, saņemot diplomu, nevienam tajā nav norādīts, uz kādu dzīvnieku ārstēšanu katrs ir specializējies. Iegūtās zināšanas dod tiesības strādāt ar jebkuru dzīvnieku, taču, kā uzskata jaunā veterinārārste: kas der visam – tas neder nekam. „Var jau ticēt, ka ir tādi fenomenāli cilvēki, kuri spēj ārstēt pilnīgi visu, taču daudz vairāk man gribētos ticēt tiem, kuri ir nevis kā staigājošas enciklopēdijas, bet gan padziļina zināšanas vienā nišā no visām,” viņa saka. Tā kā šī zināšanu padziļināšana bijusi atkarīga no pašiem studentiem, kas to varēja darīt ārpus lekcijām, S.Gorbāne izmantojusi iespēju, piestrādājot Rīgas un Jelgavas veterinārajās klīnikās.
Svarīga saimnieku attieksme
Suņu un kaķu kaites esot ne mazāk specifiskas kā cilvēkiem. „Ir cilvēki, kas saka: agrāk manam sunim nebija audzēju, nebija cukura diabēta, nebija sirds saslimšanu.. Tajā pašā laikā agrāk nebija iespēju noteikt, kas šim dzīvniekam kaiš, tāpēc bieži suns laukos vienkārši aizgāja, nolīda mežā un tur arī nomira,” saka S.Gorbāne. Kolēģi no veterinārajām klīnikām atcerējušies, ka vēl salīdzinoši nesen bijis laiks, kad kaķi pie viņiem nesti kartupeļu maisos un vienīgais, kas interesējis saimniekus, bijis, lai viņu izārstē vai nu ar vienu injekciju, vai arī iemidzina pavisam. Nu šī attieksme būtiski mainījusies. Tā kā mazie dzīvnieki kļūst par ģimenes locekļiem, lielākas ir arī saimnieku rūpes par dzīvnieka veselību.
Ar tikpat uzmanīgu attieksmi S.Gorbāne gatava strādāt, ārstējot alūksniešu mīluļus. Jaunā veterinārārste atzīst, ka viņa pēc darba lielās veterinārajās klīnikās nekāro. „Tāpat kā ar profesijas izvēli, arī attiecībā uz dzīvesvietu jūtu, ka šeit ir mana īstā vieta,” viņa apgalvo.
