“Pārmaiņas izglītības jomā jau sen vajadzēja, bet tas, kas šobrīd notiek, mani nepavisam neapmierina,” atzīst Latvijas Izglītības darbinieku arodbiedrības Alūksnes rajona nodaļas vadītāja Laima Aigare. Jaunais finansēšanas modelis „nauda seko skolēnam”, kura dēļ nākas likvidēt skolas; noteiktais 15 procentu limits administratīvo likmju finansēšanai, kas šobrīd vissāpīgāk draud atsaukties uz lielo skolu darba organizāciju; ievērojamais pedagogu algu samazinājums; pirmsskolas izglītības iestāžu nodošana pašvaldību pārziņā – tie ir tikai daži lēmumi, kas sadusmo un arvien vairāk liek sajust briestam netaisnības apziņu. Atbildot, kas pašreizējā situācijā neapmierina visvairāk, L.Aigare atklāj, ka tā ir neziņa un neskaidrība par valsts politiku.
– Ne tikai izglītībā, bet visos jautājumos. Savukārt, ja ir kāda problēma, tad visu nogrūž uz novadu pleciem. Un ko gan viņi var izlemt? Tie novadi tikai nupat izveidojušies, un jaunievēlētie deputāti – viņi jau vēl nav spējīgi adekvāti lemt par tik nopietnām lietām, kā, piemēram, izglītības joma, kur katru dienu kaut kas mainās. Ja vēl tas viss tiktu darīts ar plašāku skatījumu, domājot par to, kas būs, kad finansiālā situācija uzlabosies, bet tā nav, un tas ir pats skumjākais.
– Kā nākotnes redzējuma trūkums varētu atsaukties uz izglītību?
– Septembris rādīs, kā jaunās pārmaiņas reāli izskatīsies. Es uzskatu, ka šobrīd viss ir nepareizi. Runājot par strādājošajiem pensionāriem – pie mums strādāja apbrīnojami pieredzējuši un zinoši pedagogi. Un strādāja no visas sirds. Nu, viņi aiziet. Vai viņu vietā izdosies dabūt tikpat labus speciālistus? Nu, nedabūsi neko, jo diez vai kāds būs gatavs strādāt par tādu algu un tādos apstākļos, kā to darīja šie skolotāji! Tas viss atsauksies uz izglītības kvalitāti. Arī saistībā ar traģisko algu pazemināšanu. Būs daudzi, kuriem nesanāks pat tā viena likme. Vai tādā situācijā, kad saņem zem iztikas minimuma, drīkst prasīt, lai tu strādātu ar sirdi un dvēseli? Man zvana: “Laima, ko mēs darīsim? Vai mēs septembrī iesim uz darbu vai neiesim?” Es atbildēju, ka iesim gan, jo neviens bērniņš nav vainīgs pie tā, kas tagad notiek.
– Un ko arodbiedrība ir iecerējusi darīt šajā ziņā?
– Nāksim 26.augustā kopā un spriedīsim. Mums ir jāsagatavo priekšlikumi. Šobrīd runāju ar ļoti daudziem skolotājiem, uzklausu viņu domas un viedokli, lai varētu iet nevis ar savu domu, bet pedagogu kopīgo. Man pašai savas domas ir skaidras jau sen – jāiet streikot! Es to varu pateikt, jo man ir pensija. Savukārt tiem, kuriem nav neviena santīma, tas ir smags jautājums.
– Vai streika mērķis būtu algu paaugstināšana?
– Tā ir attieksme kopumā. Protams, arī alga nav mazsvarīga. Ja tāda būtu visiem, tad būtu citādāk, bet tā nav. Netiek ievērots taisnīguma princips un algu samērīgums. Mūsu novadā pat: kā tas var būt, ka viens saņem virs 1200 latiem, bet daudziem pedagogiem nesanāks pat 200? Starpība ir vairāk par tūkstoti. Un, ja tagad paskatās uz katra iegūto izglītību? Pedagogiem pārsvarā ir divas vai trīs augstākās izglītības. Un pie tādām zināšanām saņemt tikai iztikas minimumu? Tas ir ārprāts! Es uzskatu, ka šādiem speciālistiem ir atbilstoši jāmaksā. Un kādas ir administratīvās likmes? Ne vairāk kā 15 uz visu novadu, bet zem tām apakšā taču skaitās arī skolu bibliotekāri, psihologi, logopēdi un citi speciālisti. Vai tad iespējams to visu sadalīt? Ne velti sakām, ka tagad vienam speciālistam uz otru jāgriež zobi.
– Vēl laikā, kad par krīzi neviens nedomāja, bija cilvēki, kuri attiecībā pret pedagogu cīņu par lielākām algām izturējās negatīvi: ar ko tad skolotāji tik īpaši, lai viņi saņemtu vairāk kā citi? Vai nebaidāties, ka pašreizējā situācijā cīņas turpināšana algu jautājumā izsauks vēl vairāk negāciju?
– Jā, es esmu par to domājusi. Dabīgi, ka daudzās vietās tas izsauks negatīvu reakciju, bet nevienam nav liegts mācīties par skolotāju. Nevienam nav liegts iegūt vairākas augstākās izglītības, it sevišķi, ja tas tiek darīts pašam par savu naudu. Domāju, ka skolotājs ir likts tik daudzos rāmjos kā neviens cits speciālists. Vai tajā pašā domē kādam ir prasīts, ka viņam jābūt bakalauram, maģistram vai vēl kaut kam? Savukārt skolotājam ir tā, ja tu esi mācījies pedagoģiskajā skolā, tev vēl ir jāiziet atsevišķi apmācība piecgadīgo un sešgadīgo bērnu mācīšanai. Lūk, kādas prasības ir pedagogam, kurš tiek mācīts apmācīt bērnus no piecu gadu vecuma. Vai tas nav šausmīgi?
– Vai nepieļaujat domu, ka tas varētu izvērsties par cīņu ar vējdzirnavām? Galu galā ne jau bez iemesla finansējums ir samazināts.
– Es saprastu, ja visiem būtu vienādi, bet nav taču! Arī tas skaidrības trūkums no valsts puses. Nu, vai tad skolotājs vai, piemēram, ārsts nesaprastu, ja pateiktu: pacietiet gadu vai pusgadu, kad jums tā aldziņa būs tāda, kāda būs, bet pēc tam kļūs labāk. Neviens neko nesaka, bet tikai dala. Mūsu pašu ministrijā. No kopējā finansējuma noņem naudu saviem tēriņiem un atlikušo sadala, ņemot vērā finansēšanas modeli „nauda seko skolēnam”. Varu pateikt par savu pieredzi neadekvātajos tēriņos, strādājot par logopēdi. Visu laiku ar speciālajiem pedagogiem tika galā divas kundzes. Nu viņu vietā strādā 17 cilvēki! It kā šovasar to skaitu samazināja, bet tāpat – nu, kam tas ir vajadzīgs?
Pašreiz par bērnu pilnīgi nemaz nedomā. Tikai par naudu. Varbūt no malas izskatās, ka pedagogs, prasot naudu, domā tikai par naudu, bet tā tas nav. Pedagogs prasa, lai viņš varētu arī audzināšanas stundas novadīt, lai varētu izlabot darbus, lai varētu aizdoties ar bērniem ekskursijā un attaisnot to atbildību, kas uz viņa pleciem gulstas. Vai kāds atceras, kāda ažiotāža bija, kad viens bērniņš neveiksmīgi nobrauca no kalniņa? Viena audzinātāja stāvēja kalna galā, otra – lejā, bet mazulis pa vidu sasitās. Lamāja taču audzinātājas, jo viņas, redz, nestrādājot, bet strādāja taču! Gribētos, lai vismaz māmiņas un tēti šajā ziņā skolotājus saprot, jo viņu bērna izglītības kvalitāte atkarīga no cilvēka, kas stāv priekšā. Nu, kas tad galu beigās būs, ja atnāks uz skolu tāds badains, pārguris kaulu kambars, kuram jātiek galā ar neskaitāmiem bērniem un vēl kaut kas jāiemāca.
Tieši tāpēc jau teicu, ka man ir maz ko teikt par pašreizējo situāciju – ir tikai negācijas. Jāpievienojas tiem, kas saka: es mīlu savu zemi, bet ienīstu iekārtu. Mums saka: ievēliet pareizos cilvēkus, bet vai tad mēs nevēlējām? Viņi taču visi pareizi runāja. Tikai vēlēšanu naktī viss mainījās un nākamais rīts pienāca jau citādāks.
– Jūs strādājāt Alūksnes novada pašvaldības skolu izvērtēšanas darba grupā, kurai bija dots nepatīkams uzdevums: izvērtēt situāciju pašvaldības skolās un izdomāt risinājumus līdzekļu optimizācijai. Kādas galvenās atziņas guvāt, iepazīstoties ar reālo situāciju?
– Pārliecinājos, ka tajās vietās, kur skolas ir, viņām arī būtu jābūt. Apbrīnojami efektīva skola un ar glanci bija Zeltiņu pamatskola. Tur praktiski ne pie kā nevarēja piekasīties, ja neskaita mazo bērnu skaitu. Pēdējos gados viņi bija gluži kā guvernantes izcilāti. Jutās kā mājās, jo pamatskolā strādāja tiešām labi kadri. Diemžēl bērnu nebija un neko citu vairs izdarīt nevarēja. Arī pagasts un skola saprata to, tāpēc jau laikus paši bija lēmuši – palikt vai nepalikt. Beigās viņi tā arī pateica, ka roka necēlās skolu likvidēt. Atļāva to darīt citiem. Jāsaka, ka viņiem darbs bija ar glanci un pēdējais mirklis arī. Ne viņi pazemoja kolēģus, ne kaimiņu skolas ar savu darbību. Tikpat korekti Zeltiņiem blakus bija Ilzenes pamatskola, kura neskrēja un nevaņģoja bērnus, bet atļāva viņiem būt tur, kur paši ir izvēlējušies.
– Cik skolu tīkla sakārtošana būtu vajadzīga, ja ne pašreizējā situācija?
– Kadru ziņā neko mainīt noteikti nevajadzētu, jo tie mums ir ļoti labi. Diemžēl bērnu skaita ziņā daudzas skolas ir kļuvis nerentabli uzturēt. Agrāk nevienā skolā bērnu skaits nebija zem simta. Tieši tāpēc arī tās daudzās skolas izveidoja. Tajos pašos Zeltiņos čumēja un mudžēja no bērniem. Nebija pat klašu, kur viņus visus likt. Vienlaikus izveidojās labs kadru sastāvs, bet nu viss ir mainījies un šie jautājumi ir jārisina. Var jau teikt, ja pašvaldība var uzturēt, tad – lūdzu! Bet realitātē tās naudiņas nav. Par to, ka, ņemot vērā rūkošo skolēnu skaitu, kaut kādi risinājumi jāmeklē, Alūksnes rajona Izglītības pārvaldē jau sen tika runāts. Nav tā, ka tikai tagad ir sākts domāt, bet nav jau to risinājumu.
– Un kā jūs rīkotos, ja pati būtu novada domes deputātu vietā? Finansējums izglītības jomā samazināts, un atstāt visu, kā bijis, vairs nevar.
– Man ir bijusi iespēja kļūt par deputāti, bet ne vēlēšanās. Katrā ziņā cilvēks otra vietā lēmumus nedrīkst pieņemt. Zinu, ka mūsu skolās ir labs kodols, kas spēj domāt, tāpēc būtu labi, ja viņi paši nonāktu pie lēmumiem, kā labāk rīkoties. Tad arī būs cita attieksme pret tiem, nevis tā, ka atnāk Aigare, izdomā, ka skola, piemēram, jālikvidē un tad nu viņa tā vainīgā. Nedrīkst tā darīt.
