Janīna Čugunova, Alūksnes novada pašvaldības izpilddirektore: – Esmu dzirdējusi, ka ir tāds krīzes likumprojekts, kurš šobrīd vēl ir tapšanas stadijā un kurš tiek veidots ar mērķi atvieglot pašvaldību darbu. Neesmu vēl paspējusi iepazīties, kā īsti šie atvieglojumi izpaudīsies, bet, ja tas notiek, dodot pašvaldībai iespēju uz laiku atteikties no kaut kādām funkcijām, tad domāju, ka konkrēti Alūksnes novadam viņš neko neatvieglos. Mums vienkārši nav tādu funkciju, no kurām mēs varētu atteikties – ne izglītībā, ne kultūrā, ne kādā citā jomā. Jā, viss tiek samazināts līdz minimumam, taču, lai varētu teikt, ka kaut kas mums no šobrīd esošā nebūtu akūti vajadzīgs, mēs nevaram. Domāju, ka drīzāk varētu notikt pretējais. Pašvaldības veicamo uzdevumu apjoms varētu palielināties. It sevišķi, ja runā par sociālo jomu.
Elita Laiva, Alūksnes novada domes deputāte: – Saprotu, ka šis likums veidots, lai pašvaldība varētu samērot savas funkcijas ar viņas rīcībā esošajiem līdzekļiem, taču tas nešķiet reāli. Pirmkārt, grūti nosaukt kādu funkciju, kura būtu lieka un no kuras pašvaldība varētu atteikties. Otrkārt, pat ja ir iespējams kādu funkciju veikšanu uz laiku nepildīt, tad radīsies vēl lielāks haoss, nekā tagad. Domāju, ka šis likumprojekts savā ziņā ir kļūs par kārtējo veidu, kā nogrūst uz pašvaldības pleciem to, ko pati valsts vairs nespēj vai nevēlas pildīt. Daudz labāk būtu, ja tiktu piedomāts pie tā, cik daudz finansējuma katram no uzdevumiem tiek piešķirts, lai novadi tos varētu izpildīt tā, kā ir paredzēts, bet gadījumā, ja tas nav iespējams, noteikt, ka šo funkciju veikšana vairs nebūs pašvaldību pārziņā.
Astrīda Harju, Apes novada domes priekšsēdētāja: – Domāju, ka šāds likumprojekts top ne bez pamata. Par iemeslu tam, visticamāk, varētu kalpot vēl drastiskāks finansējuma samazinājums. Ja šobrīd mēs esam spiesti samazināt visus izdevumus līdz minimumam, tad varbūt tālākajā nākotnē šis finansējums būs tik mazs, ka pat tas vairs nebūs iespējams un no kaut kā vajadzēs atteikties vispār. Nevēlos spriest par iespējamajām pārmaiņām pirms laika, bet savā ziņā šis likums varētu kļūt par valsts iedotu lielo „āmuru” pašvaldību rokās, kas ļaus pašiem pamazām iznīcināt visu to, kas gadiem ir veidots. Galu galā piecgadīgo un sešgadīgo bērnu apmācība jau ir nodota pilnīgā novadu pārziņā, klāt pievienojot piebildi, lai tad mēs paši izvērtējam, vai tas mums ir vajadzīgs vai nav.
