Kārlis Irbe,
E.Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas absolvents
Krīze nebaida
mācīties
Lai arī ir pienākuši grūti laiki, ne mirkli nešaubījos, ka turpināšu mācīties augstskolā. Es esmu izvēlējies Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. Juridiskās zinātnes izvēlējos ne vien tādēļ, ka tās man ir saistošas, bet arī tāpēc, ka darbam šajā nozarē nākotnē vajadzētu būt. Es nedomāju bēgt prom uz ārzemēm, man ir pārliecība, ka arī Latvijā ir vajadzīgi profesionāli un zinoši speciālisti, kas strādātu savas valsts labā. Tomēr tas nenozīmē, ka nosodu tos, kas dodas prom – katram ir savas iespējas un savi ierobežojumi. Visu nevar vērtēt viennozīmīgi. Protams, ir nelielas bažas par augstskolu nākotni – kāda būs valsts nostāja skolu atbalstam, kāds būs to finansējums un kas vispār tālāk notiks valstī. Bet es esmu optimists, nebaidos no izaicinājumiem.
Kristīne Tropa, Alūksnes vidusskolas absolvente
No izvirzītā mērķa neatsakās
Jau sen zināju, ka gribu mācīties kosmetoloģiju, un krīze mani no šīs ieceres neatturēs. Dokumentus iesniedzu divās skolās – Starptautiskajā CIDESCO Rīgas kosmētikas skolā un Kosmetoloģijas koledžā. Sniedzot dokumentus, protams, izvēlēties skolas nebija grūti. Grūtāk būs izlemt, kurā no abām mācīties, jo abām ir savi lielie plusi un mīnusi. Ir doma ņemt studiju kredītu. Stipendiju šajās skolās nav. Mācīšanos biedē krīze, jo var rasties problēmas ar prakses vietu atrašanu – darba taču nav gandrīz nekur. Ir arī satraukums par pašu skolu nākotni. Jāatzīst, ka uz mirkli bija doma, ka varbūt tomēr doties kaut kur uz ārzemēm, pastrādāt kādu gadu, kamēr viss šeit mazliet norimsies. Vēlāk pārdomāju, jo esmu pārliecināta, ka pēc tam nebūs vēlmes atsākt mācīties.
Andris Zālītis, E.Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas absolvents
Krīzes dēļ dodas prom
Es esmu nolēmis doties strādāt uz Angliju. Tomēr tas nenozīmē, ka esmu atteicies no mācīšanās pavisam, jo negribu palikt tikai ar parastu vidējo izglītību, kas nākotnē nedos perspektīvas iespējas. Attiecībā uz mācīšanos man ir divas ieceres – varbūt to darīšu Anglijā, varbūt pēc gada atgriezīšos Latvijā un mācīšos te. Lai gan lielāka pārliecība ir, ka palikšu mācīties tur, jo studēt Latvijā ir krietni dārgāk. Ja notiks tā, tad, lai cik skarbi tas skanētu, iespējams, palikšu uz dzīvi Anglijā pavisam. Protams, ir žēl, bet nu tik tālu valsts mūs ir novedusi. Lēmums par došanos strādāt ārpus Latvijas nav pēkšņs, par to jau biju domājis sen, un šābrīža krīze tikai pastiprināja šo domu. Iemesli, kas pamudināja tā rīkoties, ir, piemēram, sabiedrības attieksme Latvijā, nākotnes iespējas saistībā ar manu aizraušanos, kā arī ir vēl citi.
