Ja citviet gaužas par krīzes smagumu, tad mūsu puses cilvēki rosās arvien vairāk. Nevis sēž mājās un raud, ka palikuši bez darba, bet skriešus metas uz nodarbinātības aģentūru un jautā ne vien pēc pabalsta, kas pienākas pēc likuma, bet pat pieprasa dalību bezdarbnieku kursos un apmācībās. Negaužas par to, ka ir slikti, bet dara! Mūsu puses cilvēki pūļiem dodas uz mežiem, kur ievāc meža veltes, par to saņemot naudiņu. Vienu dienu parosoties pa mežu, pāris lati jau kabatā. Labāk nekā nekas! Lai gan tiek minēts, ka malēnieši ir skaudīgi cilvēki, tomēr nedrīkst aizmirst svarīgāko – viņi ir arī neatlaidīgi, strādīgi un neļaujas slinkumam.
Draugu kompānijās dzirdu dažādas versijas par iespējamā biznesa veidošanu. Ideju ir daudz, daudzas pat ir ļoti reālas, un tagad vien jācer, ka šiem cilvēkiem pietiks spēka un uzņēmības kaut ko uzsākt. Protams, viss nav tik viennozīmīgs, un, kamēr vienā pusē kāds ierīko veikalu, pretējā pusē to kāds likvidē. Ir arī tādi, kas nopūšas un atzīst, ka laikam tomēr jādodas laime meklēt svešās zemēs, bet strauji seko piebilde, ka tas notikšot tikai visvissliktākajā gadījumā un vēl cīņas spara esot gana. Reālisma apziņu tik un tā nepamet optimisms.
Arī Valsts prezidents Valdis Zatlers aicina Latvijas iedzīvotājus pašreizējos smagajos ekonomiskajos apstākļos “nenokārt degunu” un, ja zaudēts darbs, aktīvi doties tā meklējumos. Galvenais esot negaidīt, ka kāds tavā vietā ko izdarīs. Sekosim šiem zelta vārdiem!
