Šā brīža situācijā reti kurš ir tāds, kuru gribētos apskaust, jo viegli neklājas nevienam. Sevišķi žēl man ir šāgada 12.klašu absolventu, kuriem šobrīd pilnā sparā norit dokumentu iesniegšana studiju uzsākšanai. Šaubos, vai lēmums, ko un kāpēc studēt, jebkad ir bijis viegls. It īpaši pēdējos gados, kad līdztekus personīgajām interesēm un spējām izvēlētajā jomā par ne mazāk svarīgu aspektu kļuvusi finansiālā puse un profesijas pieprasījums darba tirgū.
Tiesa, lai kāda izvēle tiktu izdarīta, augstākā izglītība vienmēr kalpojusi kā garants lielākām iespējām atrast darbu. Taču kādu garantu tā var sniegt šobrīd, kad „paldies, jūs mums vairs neesat vajadzīgi” tiek teikts daudziem, kuriem līdztekus augstākajai izglītībai ir arī vērtīga darba pieredze? Var jau, protams, cerēt, ka brīdī, kad tiks saņemts diploms par augstskolas absolvēšanu, situācija būs mainījusies. Tomēr, ņemot vērā, ka mācību maksas nav no mazajām, pieļauju, ka daļai jauniešu ar cerību vien nepietiek, lai ieguldītu līdzekļus izglītībā, un viņi no savām iecerēm ir atteikušies, par labāku atzīstot darba meklējumus ārpus Latvijas robežām.
Šā iemesla dēļ šķiet, ka lēmums mācīties šobrīd kļuvis par savdabīgu drosmes apliecinājumu, parādot, ka, neskatoties ne uz ko, sevis izvirzītie mērķi tiks īstenoti. Vienlaikus tas liek domāt, ka tiem, kas izšķīrušies par soli studēt, pašreizējā situācija kļūs par papildus motivāciju iecerēto pabeigt līdz galam, jo atšķirībā no citiem gadiem vēlme iegūt augstāko izglītību lielai daļai, visticamāk, ir rūpīgi pārdomāts lēmums, kas iet roku rokā ar ne mazāk spēcīgu apņemšanos.
