Studētgribētāju rindas pie augstskolām šovasar ir mazākas nekā pērn. Tomēr ir gandarījums redzēt, cik daudz jauniešu par spīti dižķibelei vēlas mācīties. Izglītības un zinātnes ministrijas dati liecina, ka mēs joprojām noturam otro vietu pasaulē pēc studējošo skaita. Turklāt vairums savas studijas finansē paši. Tagad gan daudzi jo daudzi cer uz budžeta vietām. To ir vairāk nekā iepriekšējos gados, taču pilnīgi skaidrs, ka visiem nepietiks. Ko darīt? Ņemt kredītu? Taču tam nepieciešami galvotāji. Kur tos rast, ja vecāki ir bez darba?
Kad televīzijā skatos, kā jauniešu rinda aizlokās Raiņa bulvārī pie Latvijas universitātes, atceros savus studiju gadus. Protams, nebija viegli strādāt un studēt neklātienē, bet citādi nevarēja. Un tas bija laikā, kad par studijām nebija jāmaksā! Varu vien apbrīnot tos, kuri tagad spēj apvienot mācības ar darbu, katru gadu maksājot lielas summas augstskolai. Rektoru alga ir no 3000 līdz 11 000 latu. Iespējams, ka viņi tādu ir pelnījuši, jo zināšanas ir nenovērtējama bagātība.
Tomēr Valsts kontrole secinājusi, ka lielais augstskolu skaits ar dārgajiem rektoriem un daudzajiem studentiem nav sevi attaisnojis. Netiek gatavoti tautsaimniecībā vajadzīgi speciālisti, tāpēc daudzi augstskolu beidzēji papildina bezbarbnieku rindas. Budžeta vietu sadalījums augstskolām raksturo valsts prioritātes, tomēr jauniešu izvēle nav mainījusies. Populārākās programmas ir jau ierastās – vadības zinības un komunikācijas zinātnes. Vai ir vērts par dārgu naudu iegūt zināšanas, kuras tuvākajā nākotnē nebūs izmantojamas?
