Domāju, ka šo jautājumu ne viens vien latvietis dižķibeles laikā ir uzdevis pats sev, saviem radiem un draugiem un varbūt, ka pat kādai augstākstāvošai personai. Notiek tik daudz vilšanos, ka neviļus izsprūk vārdi – ticēt vairs nevar nekam! Solīts tiek viens, bet darīts pavisam kas cits. Bet, ja neticam paši savai valdībai (un ir pamats neticēt!), tad drīz vien mēs sākam neticēt arī tuvākajiem cilvēkiem…
Tika solīts vairāk nesamazināt algas, tika solīts neķerties pie pensiju samazināšanas, bet tie, izrādās, ir tikai tukši solījumi. Solītais atbalsts lauksaimniekiem arī izkūpējis. Studenti, ka tikko saņēmuši augstskolas diplomu, ir vīlušies, jo solījums, ka tieši viņu apgūstamajai specialitātei darbs būs, izrādās tukšs, jo – darba nav. Varētu turpināt neticības sarakstu, bet domāju, ka lielākajai daļai tas tāpat jau ir zināms. Un vai varam ticēt, ka tiešām šobrīd esam krīzes smagākajā posmā un kritienu vairs nebūs?
Vairojot savu neticību, varu vēl piebilst, ka nu jau vairs neticu arī latviešu tautas ticējumiem. Sestdien, Septiņu gulētāju dienā, lietus Alūksnes puse gāzās vārda vistiešākajā nozīmē. Tātad līt vajadzētu vēl septiņas dienas, bet šonedēļ mēs tikām lutināti ar patiesi vasarīgu laiku. Protams, es priecājos par saulainajām un svelmainajām dienām, tikai tas ir vēl viens pierādījums – nekam vairs nevar ticēt! Zīmīgi šobrīd šķiet franču rakstnieka Šatobriāna vārdi, ka tad, kad cilvēki vairs nekam netic, tie gatavi noticēt jebkam. Un neticība arī ir veids, kā netikt piemuļķotiem.
