Pastāv tāds jēdziens kā kompromisu māksla.
Kuram gan negribas, lai viss notiktu pēc viņa prāta? Man jau nu ļoti patiktu, un, spriežot pēc atsevišķu cilvēku uzvedības, šajā jautājumā es varētu atrast ne mazums domubiedru. Par laimi, tā nenotiek, jo vēlmes ir dažādas, un katrā gadījumā vienam apmierinātajam pretī varētu likt vismaz vienu neapmierināto. Tieši tāpēc pastāv tāds jēdziens kā kompromisu māksla, kas savā optimālajā variantā ļauj vilkam būt paēdušam un kazai dzīvai.
Ar to nākas saskarties ik uz soļa, sākot no brīža, kad tu aizver aiz sevis mājas durvis un nonāc saskarsmē ar citiem. Protams, ir situācijas, kur zināmas kārtības rezultātā citas izvēles nav. Nu, kaut vai stāvot lielveikala rindās pie kases, kur šaubos, vai kāds varētu norēķināties, nesagaidot savu kārtu. Tiesa, situācijās, kad neērtību pieciešana tiešām lieti noderētu, kompromisu māksla tiek aizmirsta un parādās izmisīgi centieni izdancināt citus pēc savas stabules.
Nezinu, kas par iemeslu kalpo šādām tieksmēm, taču nereti tas tiklab skumdina, kā uzjautrina, vērojot, kā pieauguši cilvēki cīnās par savām ietekmes jomām, dažbrīd pārkāpjot pat saprāta robežas. Diemžēl kompromisu vērtība jāsaprot katram pašam, jo tikai tā var apgūt spēju komunicēt ar citiem, neaizskarot kādu un tajā pašā laikā nepazaudējot savu „es”. Viegli tas, protams, nav, tāpēc vienmēr būs kāds, kas izvēlēsies vienkāršāko ceļu, turpinot centienus izdancināt kādu pēc savas stabules, nepamanot, ka viņos sen jau neviens neklausās.
