Svētdiena, 18. janvāris
Antons, Antis, Antonijs
weather-icon
+-6° C, vējš 2.22 m/s, DR vēja virziens
Aluksniesiem.lv bloku ikona

Āfrikas ceļojumu stāsti

(Turpinās no 18.jūlija)

Šī kādreiz bija Nigērijas galvaspilsēta, bet tad tā kļuva pārapdzīvota. Par galvaspilsētu tika izvēlēta Abudža – vieta, kas tiek uzskatīta par valsts ģeogrāfisko centru. Lai nu kā, Lagosa – šī 8 miljonus iedzīvotāju lielā ostas pilsēta – joprojām ir biznesa galvaspilsēta, pievilkšanas spēka centrs un vieta, kurā būt. 

Es ieteicu taksometra šoferim apjautāties garāmgājējiem pareizo ceļu. Mēs jautājām divām meitenēm, kā nokļūt līdz Sanja ielai. Ar līdzcietīgu skatienu un nožēlas pilnu balsi tās atbildēja: „Man ļoti žēl, kungs… Es tiešām nezinu. Atvainojiet!” Pēc izrunas varēju noteikt, ka viņas pieder jorubu (Yoruba) ciltij – Nigērijas lielākajai etniskai grupai, kas apdzīvo galvenokārt valsts rietumu daļu, kur atrodas arī Lagosa.
Jorubu meitenes ir jaukas. Viņas ir slaidas, ar seksīgām acīm, bet rakstura ziņā – padevīgas un pazemīgas. Nu vismaz šādu priekšstatu esmu guvis un domāju, ka tas ir trāpīgi minēts. Jorubi tiek uzskatīti par pirmo Nigērijas iedzīvotāju grupu, kas piedzīvojusi Rietumu izglītības ietekmi. Šeit atrodami labākie Nigērijas juristi, no šejienes nāk Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs Vole Sojinka (Wole Soyinka), kura noveles stāsta par jorubu tradīcijām. No Jorubu cilts nāks arī pasaulē zināmais radikālis un afrikāniskā džeza karalis Fela Kuti, kas ar savu viegli iegaumējamo mūziku sludina pret sociālo netaisnību. Viņa māte ir pirmā sieviete Nigērijā, kas brauc ar mašīnu, brālis – Nigērijas bijušais veselības ministrs, bet otrs brālis – ievērojams jurists.
Jorubu cilts valoda ir ļoti muzikāla. Dažus vārdus es apguvu, dzīvojot Lagosā. Nigērijā cilvēki ar lepnumu mēdz parādīt savas zināšanas par citu valodu. Kā mēdza teikt Nelsons Mandela – ja runā valodu, ko cilvēks saprot – tas priecē galvu, ja runā viņa paša valodā – tas priecē sirdi. Jorubu valodā „kā tev klājas?” ir „bawoni”, bet „nāc” skan kā „waa”.
Mēs nolēmām doties tālāk un ceļu šoreiz jautājām kādam jaunam vīrietim, kas teica, ka mums jādodas ‘sele’ virzienā – kas šeit, kā izrādās, ir diezgan populārs saīsinājums no Celestal Church. Meklējot starp ielas numuriem, mēs beidzot atradām īsto adresi. Šeit dzīvo mans vecākais brālis. Viņš sagaidīja ārpus mājas noraizējies un uztraucies, bet, ieraudzījis mani sveiku un veselu, jutās atvieglots. Pārpratuma dēļ brālis nebija saņēmis ziņu par manu ierašanās laiku, tādēļ negaidīja jau lidostā. Viņš bija šokā, kad es piezvanīju, lai paziņotu, ka esmu ieradies. Lai nu kā, man patika piedzīvojumi, īpaši lidostā. Es tur biju pajautājis pāris muļķīgus jautājumus, kas man piešķīra jaunatbraucēja statusu.
Šeit mani sagaidīja arī viens no maniem jaunākajiem brāļiem. Abi palīdzēja man izcelt mantas no mašīnas. Vecākais brālis divkārt pārliecinājās, vai nekas nav atstāts, un nosauca summu, kas man jāmaksā taksometra šoferim.
Visi centās, lai es šajā labiekārtotajā dzīvoklī ar visām iespējamām elektroierīcēm justos kā mājās. Mēs runājāmies un smējāmies par daudz ko. Taču mēs nebijām vieni. Cilvēks nemaz nevar būt viens Lagosā ja viņš tur dzīvo. Visu laiku ir jābūt gatavam ciemiņiem. Turklāt ne tikai parastiem ciemiņiem, bet arī tādiem, kas paliek vairākus mēnešus. Viņi atbrauc uz Lagosu, tāpēc, ka visi brauc uz šejieni. Cilvēki tic, ka šeit viņiem veiksies jebkurā gadījumā. Viņi ierodas, nezinot, kur dzīvos, un cer, ka varēs apmesties pie kāda paziņas. Tam ne vienmēr jābūt kādam radiniekam. Tas var būt bērnības draugs, bijušais skolasbiedrs, ielas biedrs vai kāds cits. Šie cilvēki brauc, lai tā vienkārši apmestos pie kāda cita. Tradīcija nosaka, ka ciemiņi ir jāpieņem un tos nedrīkst aizraidīt, lai cik ilgi tie arī paliktu. Tāda nu ir Lagosa. Pārpildīda ar visa veida cilvēkiem. Un tā – kopā ar mums bija mana brāļa vecie draugi, kas mēnešiem baudīja šo pajumti un paliks, līdz nostāsies uz savām kājām. Visi šķita esam laimīgi.
“Neviens šeit negrib būt tievs. Tā ir zīme, ka cilvēkam klājas slikti.”
                 Kristofers Činedu Ejugbo

Vēl man īpaši interesants likās veids, kā komunicējas ar saviem kaimiņiem, proti, caur logu. Turklāt, tas nebija ne jāatver, ne arī jāskatās vienam uz otru. Mans brālis ar kaimiņu šādi runāja – skaļi un galvenais, lai ziņojums sasniegtu adresātu. Tā bija kā telefona saruna un logs, aizsegts ar moskītu tīklu, nebija nekāds šķērslis. Turklāt apbrīnojami, cik ilgi šādas sarunas var ilgt un cik plašas tās var būt.
Istabās ir gan gaisa kondicionieris, gan arī griestu ventilācija, lai palīdzētu izturēt lielo karstumu. Ārpusē atrodas elektrības ģenerators gadījumiem, kad traucēta elektrības piegāde no valsts enerģētikas uzņēmuma NEPA. Šis ir kļuvis par tādu kā mājas vārdu katrā nigēriešu ģimenē. Pat zīdaiņi noteikti šo vārdu kaut reizi ir dzirdējuši. Tas ir kaut kas neregulārs un neuzticams. Nigēriešiem parasti ir savs risinājums – privāts elektrības ģenerators. Bet neviens neuztraucas, kāpēc NEPA ir tik neefektivs. Nigēriešiem vienmēr ir savi unikāli problēmu risinājumi. Kad ceļi kļūst sliktāki, cilvēki vienkārši pērk izturīgākas mašīnas. Tas liek domāt par parunu  – kad putni iemācījās lidot bez krišanas, mednieks iemācijās šaut bez kļūdīšanās.
Es devos gulēt bez vakariņām. Biju pārāk pacilāts. Turklāt, lidmašīnā jau tā pieēdos pārāk daudz. Es iemigu, jūtot griestu ventilatora atvēsināto gaisu un klausoties Nigērijas mūzikas skaņās. Es, šķiet, gulēju labi. Kad pamodos, visi jau bija projām un es biju ieslēgts dzīvoklī. Tā nu es staigāju uz priekšu un atpakaļ, caur logu lūkojoties uz garāmgājējiem. Tie bija galvenokārt cilvēki, kas devās pēc ūdens uz pagalma aku, kas kalpo kā ūdens avots visām mājsaimniecības vajadzībām. Viena sieviete bija ārkārtīgi izveicīga, trallinot dziesmiņas un balansējot lielu ūdens spaini uz galvas. Vīrieši spaiņus nesa rokās, vienlaikus skaļi pļāpājot ar kādu otrspus sētai, apbrīnojamā kārtā pat neskatoties uz savu sarunu partneri. Es pats pēc ūdens uz aku vēl nebiju gājis. Kad mājās ierodas pārējie, kāds vienmēr grib izdarīt to manā vietā.
Brokastīs bija tēja un maize… Kad nigērieši runā par tēju, viņi patiesībā domā šokolādes dzērienu. Vispopulārākais ir „Bonvita”, kas ir sinonīms kakao dzērienam. Parastās tējas paciņas šeit tiek reti lietotas. Tiek uzskatīts, ka tējas lapas padara cilvēku tievu. Viens no maniem brāļiem izskaidroja, kāpēc tas tā ir. Pēc tases tējas vakarā nevar aizmigt. Un, ja naktīs neguļ, tad zaudē daudz svara un kļūst tievs. Neviens šeit negrib būt tievs. Tā ir zīme, ka cilvēkam klājas slikti. Šis pieņēmums šeit ir  izplatīts. Tējas paciņas ir domātas baltajiem cilvēkiem.
Arī kafijas dzeršana šeit ir neiedomājama. To var darīt tikai tad, kad nepieciešams būt nomodā, lai sagatavotos eksāmenam. Skolā strikti iesaka to nedarīt. Sviestu uz maizes neziež, jo tā tāpat ir mīksta un ļoti garšīga. Sieru te nepazīst. Mans vecākais brālis teica, ka reiz esot sieru pamēģinājis un tas garšojis pēc ziepēm. Man nācās paskaidrot, ka sieri ir dažādi.
3.daļa – Lagosa un
lagosieši II
Ap pusdienlaiku brālis apjautājās, vai neesmu izsalcis. Vecpuisis būdams, viņš pats nav pieradis pie regulārām maltītēm. Kad atbildēju, ka tomēr esmu izsalcis, viņš mazliet pašeptējās pa dzīvokli un izgāja laukā. Pēc dažām minūtēm virtuvē jau stāvēja 15 gadīga meitene, kas steidzīgi gatavoja pusdienas. Tikai vēlāk es uzzināju, ka viņa mums ir attāla radiniece. Brālis bija piezvanījis viņas mātei, lai palūgtu palīdzēt ar virtuves darbiem. Māte bija laipni piekritusi un šķita, ka arī meitenei pret lūgumu nekādu iebildumu nebija. Viņas uzdevums bija izvārīt jamsu – kaut kas līdzīgs saldajam kartupelim.
Jamss, šis leģendārais saknes dārzenis, Rietumāfrikā tiek dēvēts par visu dārzeņu karali. Šai garajai, baltajai saknei, ko var ēst gan vārītu, gan ceptu, tiek veltīts pat vesels festivāls. Jauno Jamsu festivālu Austrumnigērijā varētu pielīdzināt Jaunā gada svinēšanai. Agrākos laikos cilvēka bagātība pat tika mērīta pēc jamsa pagraba lieluma. 
Jamsu nebiju ēdis ļoti ilgu laiku, ne arī īsti redzējis, kā to gatavo, tāpēc ar lielu aizrautību skatījos, kā meitene profesionāli to nomizoja un sagrieza gabaliņos. Viņa gatavoja to, ko mēs dēvējam par jamsa biezeni. Vēl viņa pievienoja sarkanīgu palmas eļļu, ko gatavojot  izmanto gandrīz vienmēr, spinātus – bieži dēvētus vienkārši par zaļumiem, un ļoti daudz asu vietējo garšvielu.
Un rezultāts man ļoti patika, kaut arī ēdiens bija pārāk ass, lai gribētu vēl. Man šķiet, ka visā tajā ēšanas procesā nobira pat pāris asaras. Garšu gan ir ļoti grūti aprakstīt.

Aluksniesiem.lv bloku ikona Komentāri