Varbūt vieglāk tiem, kas nebaidās.
Apnicis runāt tikai par politiku, jo politikas pilna ir katra diena, katra stunda. Tad jau labāk par vasaru, kas ar katru dienu pamazām izbālē. Savādi, bet jau sazin kuro gadu, tiklīdz nokūst sniegs, uzzied pirmās vizbulītes un iezaigojas pieneņu dzeltenās saules, es gaidu vasaru. Gaidu pārņemta, nepamanu, ka gadalaiku slieksnim tuvojas rudens. Pārsteidzoši agri šogad dārzā uzziedējušas dālijas, gladiolas, asteres un pat mārtiņrozes. Kas atļāvis laikam steigties, ja es vēl gaidu vasaru! Dusmojos uz vēsajām naktīm, kas agra rīta stundās zīmē pelēkus miglas vālus, dusmojos uz pirmajām dzeltenajām lapām bērzu zaros, baidos ieelpot meža gaisu, kas daudzviet jau smaržo pēc rudens tuvuma.
Nerodu atbildi, vai laiks ātrāk steidzas vai es pati nespēju tikt tam līdzi. Raugos, kā pamazām nodzeltē pļavas, un atzīstos, ka baidos no garajām tumšo vakaru stundām, no rudens dzestrajiem vējiem, no pirmajām sniega pārslām, no leduspuķēm logu rūtīs. Varbūt vieglāk ir tiem, kas nebaidās, tiem, kas neko negaida, bet dzīvo šim mirklim, stundai, dienai, nedēļai, neļaujot virknēties domu karavānām? Ar spāres vieglumu šie ļaudis pieskaras rūpēm un problēmām, it kā tās nebūtu viņējās. Droši vien viņi daudz vairāk nekā es apzinās, ka nevar otrreiz piedzimt, dzīvot un kalt laimi, ir jāizbauda mirklis. Kā skrējēji pēdējā aplī viņi satriec sevi, lai neļautu aplipt ar pieticības putekļiem. Raugos šajos ļaudīs un klusībā apskaužu viņu dzīves vieglumu. Kaut es tā varētu! Varbūt nevajag gaidīt vasaru, bet stāvēt tās viducī ar plaši izplestām rokām, ļaujot augusta saulei ielīt sirdī un izjūtot, kā pamazām nozied vasara. Varbūt vajag ļauties mirklim un ar spāres vieglumu lidot pretim rudenim? Varbūt.
