Miris, jo nenosargājām. Tā secināts rakstā par gadu un divus mēnešus veca puisēna nāvi.Viņš nomira slimnīcā, tā arī pie samaņas nenācis. Kārtējais bērns, kurš, iespējams, dzīvību zaudējis vardarbības dēļ. Acīmredzot vecāku vardarbības dēļ….Viņš nomira slimnīcā, tā arī pie samaņas nenācis. Kārtējais bērns, kurš, iespējams, dzīvību zaudējis vardarbības dēļ. Acīmredzot vecāku vardarbības dēļ. Tiek meklēti vainīgie: bāriņtiesa, sociālie darbinieki, Bērnu un ģimenes lietu ministrija, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, kā arī vainots visu institūciju sadarbības trūkums. Jā, protams, gan to, gan mūsu katra pienākums ir aizsargāt mazos cilvēciņus, kuri paši to nespēj. Bet neviens to nevar izdarīt labāk par vecākiem! Pirmkārt, viņiem ir jāgādā par pirmsskolas vecuma bērnu drošību. Ja viņi to negrib vai nevar, kāpēc netiek prasīta atbildība? Atņem vecāku tiesības. Bet varbūt māte “dzeguze” un tēvs “gājputns” par to tikai priecājas. Neviens mājās neraud, netraucē un neko neprasa. Statistika liecina, ka katru gadu bērni vecumā no 1 līdz 18 gadiem mirst gadījumos, no kuriem 67 procenti ir ārējas iedarbības rezultāts.
Mēdz teikt, ka agri miruši bērni kļūst par eņģeļiem. Varbūt viņiem tā ir labāk, ja jau uz zemes nebija blakus mīļu, saudzējošu roku, kas sargā. Viņu vecāki nav pelnījuši laimi, kādu spēj dāvāt vien bērna uzticība, pieķeršanās un mīlestība. Mācītājs Juris Rubenis domā, ka kaut kādas likumsakarības slēpjas tajā, ko saucam par nāves traģisku ielaušanos tikko sāktā dzīvē. Likumsakarības, kuras mēs nesaredzam un nesaprotam – cilvēks nepiedzimst un nenomirst nejauši.
