Laikam gan ikviens, kurš bijis Alūksnē, ar apbrīnu vērojis pilsētas lielāko un skaistāko celtni – evaņģēliski luterisko baznīcu. 23.jūlijā tā svinēja 220 gadu jubileju.
Laikam gan ikviens, kurš bijis Alūksnē, ar apbrīnu vērojis pilsētas lielāko un skaistāko celtni – evaņģēliski luterisko baznīcu. 23.jūlijā tā svinēja 220 gadu jubileju.
Svētku dievkalpojuma sprediķī mācītājs Atis Grīnbergs lika katram uz baznīcu palūkoties citā aspektā. Baznīcai ir jābūt pilsētas galvenajai vertikālei ne tikai fiziskā, bet arī garīgā skatījumā. “Šī baznīca ir viena no Alūksnes ikonām. To pierāda tās attēli uz kartiņām, bukletos, internetā, kur neiztiek bez mūsu dievnama. Tas ir alūksniešu dievnams, bet tas ir plašs skatījums,” norāda A.Grīnbergs.
Baznīca ir garīgās mājas
Viņš secina, ka daudziem ir šaurāks skatījums. Viņi to uzlūko kā mūsu baznīcu, kurā kristīties, iesvētīties un laulāties. Arī apmeklē dievkalpojumus Ziemassvētkos un Vasarsvētkos, iespējams, vēl Lieldienās. “Mūsu baznīca tā ir tiem, kuri atnāk, ja ir noticis kaut kas īpašs. Manuprāt, uz mūsu baznīcu cilvēki nāk saņemt. Tur vienmēr viss būs gatavs – skanēs kora dziesmas, tur būs ziedi un degs sveces… Man liekas, ka baznīca kļūst īsta baznīca tikai tad, kad tā katram ir mana baznīca,” atzīst A.Grīnbergs. Tā ir baznīca, kurā nāk izdzīvot savas attiecības ar Dievu un Jēzu Kristu. Tas nozīmē, ka dievkalpojums tiek apmeklēts katru svētdienu, jo biežāk tie nenotiek. Mācītājs uzsver, ka “mana baznīca” ir garīgās mājas. Tajā ir gods kalpot, dot tai savu laiku, palīdzību un arī ziedot naudu.
A.Grīnbergs norāda, ka 220 gadi apzīmē spriegumu, kāds ir elektrotīklā. 220 voltu spriegums ir vajadzīgs, lai elektrības dzirksts pārlēktu no viena pola uz otru. “Mēs varam iztēloties, ka mūsu dievnams ir sprieguma 0 punktā, kam ir trīs fāzes – Alūksnes baznīca, mūsu baznīca un mana baznīca,” skaidro mācītājs. Katram vajadzētu sev jautāt, kura no šīm fāzēm ir viņa. Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Māris Sarma atzīst, ka viņu sprediķis dziļi aizkustinājis. “Man šī ir mūsu Alūksnes baznīca, toties Atis Grīnbergs ir mans prāvests. Viņš nav Alūksnes vai Gulbenes iecirkņa prāvests, bet mans,” uzsver M.Sarma.
Vēl atdzimt Alūksnes baznīcai
Alūksnes domes priekšsēdētājs Viktors Litaunieks, sveicot baznīcu jubilejā, saskata nozīmīgus pagrieziena punktus dievnamu darbībā. “Ir laiks, kad it kā nekas nenotiek un viss stāv uz vietas. Un ir laiks, kad dzimst un atdzimst dievnami. Pirms 220 gadiem tie ir dzimuši – gan šis skaistais Alūksnē, gan arī mūsu sadarbības pilsētā Veru, Igaunijā. Zīmīgi, ka abu baznīcu altāra gleznās ir redzams, kā Jānis Kristītājs krista Jēzu no Nācaretes,” salīdzina V.Litaunieks. Viņš uzsver, ka starp daudzajiem dievnamiem tikai daži dzimst ar īpašu auru, kāda ir arī Alūksnes evaņģēliski luteriskajai baznīcai. “Lai gods un slava tiem, kas to radīja! Tas ir vienreizējs. Tu to ieraudzīsi un uzreiz sapratīsi, ka tas ir Alūksnes dievnams, dižs un neatkārtojams,” ir pārliecināts pašvaldības vadītājs. Viņš cer, ka Latvijas valdība atradīs finansējumu, lai veicinātu baznīcu atjaunošanu, arī Alūksnes baznīcas restaurāciju.
Dievnamu skaistu veido draudze
Romas katoļu baznīca Alūksnē ir jauna celtne. Tās prāvests Rolands Kairišs secina, ka baznīcas celtas, lai pastāvētu tik ilgi, kamēr pastāv pasaule. “Lai Dievs palīdz atjaunoties šim dievnamam visā krāšņumā, kādā tas bija pēc uzcelšanas!” novēl R.Kairišs. Alūksnes rajona padomes priekšsēdētājs Laimonis Sīpols atzīst, ka baznīcu celtnes dara skaistas rajona pilsētas un pagastus. “Mēs lepojamies ne tikai ar dievnamiem, bet arī ar cilvēkiem, kuri tās apmeklē. Lai baznīca būtu skaista, ir vajadzīga darbīga draudze. Alūksnē tāda ir,” saka L.Sīpols. Apes, Zeltiņu un Opekalna draudzes mācītājs Ivo Šmits papildina, ka draudze ir tā, kas veido baznīcu.
