Pededzieša Ādolfa Tašmana īpašums “Sprekstīši” atrodas kā uz pussalas – 18 hektāri viņa zemes ar māju un saimniecības ēkām iestiepjas Krievijā, tāpēc to no trim pusēm ietver robežgrāvis ar dzeloņstiepļu žogu. Tomēr tas ir mazākais ļaunums. Lai gan pats saimnieks Ā.Tašmans joko, ka viņš var justies droši divu valstu robežsargu apsardzībā, patiesībā dzīvē pie pašas robežas ir diezgan sarežģīta. Tur pat ciemos nevar negaidīti aizbraukt, jo ir vajadzīga caurlaide.
Maksā nodokli par atgriezto zemi
Ā.Tašmans pie tādas dzīves ir pieradis – iznākot pagalmā, viņš jau gandrīz ar vienu kāju ir Krievijā. Daudz vairāk viņu sarūgtina, ka atņemta zeme – 12 metru platumā apmēram 1000 metrus gar robežu, sākumā atņēma 6 metrus un pēc tam vēl tikpat platu joslu robežas teritorijai. Par to solīta kompensācija, kad tiks parakstīts un ratificēts Latvijas – Krievijas robežlīgums. Tas ir noticis, bet par kompensāciju joprojām nekas nav zināms. Kad un kas to piešķirs? Ā.Tašmans joprojām maksā zemes nodokli arī par viņam atņemto platību, jo Ārlietu ministrija joprojām nav informējusi Valsts zemes dienestu, ka šī platība vairs nav viņa īpašumā. “Ja nemaksāšu, tad man atņems vēl vairāk zemes. Kvīti saņemu par visu platību. Kā es varu nemaksāt, ja negribu atteikties no zemes?” spriež Ā.Tašmans. Pededzes pagasta teritorijai atņemta daļiņa purva, iezīmējot kartē Latvijas – Krievijas robežu. Tomēr pašvaldība cer, ka tas nenotiks.
Nesaprot, kāpēc zemi atdod Krievijai
Sarežģītāka situācija ir Liepnas pagastā, kur “Gobusalu” īpašniecei Ventai Belcānei 1997.gada oktobrī Latvijas un Krievijas valstu ekspertu delegācijas apstiprinājušas tādu robežlīniju, ka no viņas meža 8,2 hektāri “atgriezti” un kļuvuši par Krievijas sastāvdaļu. “Pašvaldība nenosaka valsts robežas, bet tikai pieņem lēmumu par zemes atgriešanu vai neatgriešanu īpašumā. Ja šī nebūtu Latvijas zeme, tad, protams, nevarētu 1996.gadā atjaunot Belcānes tiesības uz tēva zemi,” skaidro Liepnas pagasta padomes priekšsēdētājs Laimonis Sīpols. Lai gan Liepnas pagasts nekad nav bijis Abrenes apriņķī un tā teritorijā nav bijusi robeža ar Krieviju, 1999.gada aprīlī tika atcelts pagasta zemes komisijas lēmums. Pagasta pašvaldība lūdza skaidrojumu Ārlietu ministrijai, taču nesaņēma skaidrojumu, kāpēc šī zeme no pagasta teritorijas ir atņemta. Acīmredzot tā bija vienkāršāk – iezīmēt robežu pa Vorožas upi, neuztraucoties, ka 8,2 hektāri “Gobusalas” zemes paliek Krievijas pusē.
Gaida problēmas risinājumu Saeimā
“Tagad Saeimai ir jāpieņem likums par zemes atsavināšanu vai arī citādi jārisina šis jautājums. Pagastā zemes reforma ir beigusies jau 1996.gadā, brīvas zemes nav, tāpēc nav iespēju piedāvāt īpašniecei citu zemi,” atzīst L.Sīpols. Viņš uzsver, ka pašvaldība nevar klausīties mutiskos apgalvojumos. Šobrīd nav neviena tiesiska dokumenta, uz kuru varētu pamatoties par īpašuma robežu maiņu. Belcānes lieta ir nonākusi Saeimā, Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā. Ja valsts šo problēmu neatrisinās, tad V.Belcānei būs tiesības vērsties tiesā pret valsti un robežlīgumu.
