Par spīti tam, ka svētdien lija kā ar spaiņiem, Apē jau 35. gadu pēc kārtas risinājās motokross “Vaidavas kauss”.
Par spīti tam, ka svētdien lija kā ar spaiņiem, Apē jau 35. gadu pēc kārtas risinājās motokross “Vaidavas kauss”. Pēdējo gadu laikā šis bija lielākais motokross Apē un arī līdzjutēju bija krietni vairāk kā iepriekšējos gados. Arī es guvu spilgtus iespaidus, lai gan biju nošķiesta ar dubļiem līdz ausīm un izmirkusi tā, ka nebija nevienas sausas vietiņas.
Vērojot sacensības, aizdomājos, par to, ka, lai gan skatītāju bija daudz, reti kurš no sirds atbalstīja un juta līdzi sportistiem. Kāpēc mēs, latvieši, esam tik pasīvi un kautrīgi uz jūtu un emociju izrādīšanu? Var jau būt, ka sirsniņā karsti jutām kādam no sportistiem līdzi, taču uz āru reti kuram tas bija manāms. Es domāju, ka trasē braucošie sportisti droši vien gaidīja atbalstītāju uzmundrinājuma svilpienus, bet diemžēl –velti. Var jau būt, ka arī laika apstākļu dēļ līdzjutēji bija pasīvi un klusi.
Tikai pēcpusdienā, kad sākās retro motociklu brauciens “Zelta mopēds”, kurā brauca arī slavenais Ufo jeb Kaspars Upacieris, skatītāji atdzīvojās, sāka aplaudēt un just līdzi. Kad sākās sportistu apbalvošana, cilvēki jau bija atraisījušies un smaidīgi. Arī stiprais lietus bija mitējies, un saulīte izlīda no mākoņiem sasildīt salijušos cilvēkus.
Laikam jau mēs tomēr esam ziemeļnieku tauta, kas lēni iesilst, bet tomēr es aicinu dažreiz arī emocijas palaist brīvāk un iemācīties priecāties par to, par ko parasti īgņojamies!
