Aizvadītā nedēļa pagāja Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku noskaņās, kas kļuva par kulminācijas un atskaites punktu iepriekšējos gados ieguldītajam darbam gan dalībniekiem, gan svētku organizatoriem.
Aizvadītā nedēļa pagāja Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku noskaņās, kas kļuva par kulminācijas un atskaites punktu iepriekšējos gados ieguldītajam darbam gan dalībniekiem, gan svētku organizatoriem.
Domājams, kā vieniem, tā otriem iepriekšējā nedēļa nav bijusi viegla. Rūpējoties par to, lai svētki izdotos un to noskaņas varētu just arī tie, kas neatradās dalībnieku vidū un nerada iespēju sekot līdzi notiekošajam klātienē, tika izmantoti masu saziņas līdzekļu piedāvājumi, lai ļautu vērot ar svētkiem saistītos notikumus televīzijas ekrānā. Lai gan šādā veidā gūtās sajūtas nav salīdzināmas ar piedalīšanos svētku norisē, man nebūt nešķiet, ka tās būtu mazāk spilgtas – vienīgi citādākas. Līdzi jušana svētku gājiena dalībniekiem, centieni ieraudzīt lielajās cilvēku masās kādu pazīstamu seju vai pat īkšķa turēšana par savējiem nozīmīgākajos brīžos – arī tā ir daļa no svētkiem, ar ko tie saistās mums, mājās palicējiem.
Visticamāk, ka šīs sajūtas nebeigsies vien ar sestdienas vakarā izskanējušo noslēguma koncertu, bet turpināsies šajā un, iespējams, vēl nākamajā nedēļā. Galu galā līdz ar atgriešanos mājās ikviens dalībnieks ir pārvedis daļu no svētkiem, kas atspoguļojas gūtajos iespaidos un emocijās. Domājams, ka tās gribēsies atcerēties vēl ilgi. Pārrunājot katra piedzīvoto un pārdzīvoto, paies nākamās nedēļas, ļaujot šīm sajūtām nogulsnēties apziņā un kļūt par spēcīgu stimulu, gatavojoties nākamajiem svētkiem.
