Pagājušajā nedēļā tika veikti pēdējie darbi, pirms vakar Rīgā notikušā Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku dalībnieku gājiena un Vērmanes dārzā atklātā gadatirgus, kurā pārstāvēta ir arī Tautas lietišķās mākslas studija „Kalme”.
Pagājušajā nedēļā tika veikti pēdējie darbi, pirms vakar Rīgā notikušā Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku dalībnieku gājiena un Vērmanes dārzā atklātā gadatirgus, kurā pārstāvēta ir arī Tautas lietišķās mākslas studija “Kalme”.
Liela daļa dalībnieku gājienā devās ar mūsu veidotiem tērpiem. Par tiem tika domāts jau laikus – vismaz pusgadu vai gadu iepriekš, jo ko tādu uz pēdējo brīdi atlikt nedrīkst. Tiesa, nevaru teikt, ka esam vienīgie rajonā, kas rūpējas par tautas tērpu veidošanu. Dažiem kolektīviem ir pašiem savi šuvēji, citiem ir sadarbība ar meistariem ārpus rajona robežām, ir dalībnieki, kas par tērpiem rūpējas pašu spēkiem. Varbūt mēs esam tie, pie kuriem vairāk vēršas, lai pakonsultētos, kā un ko darīt labāk. Tādos gadījumos es vēl sazvanos ar Latvijas etnogrāfisko muzeju Rīgā, precizējot detaļas. Tāpēc aptvert visus cilvēkus, kas piedalījušies tērpu veidošanā, nemaz nav iespējams – viņu ir ļoti daudz.
Uz šāgada svētkiem itin visi kolektīvi vairāk vai mazāk centušies kaut ko atjaunot vai papildināt savos tērpos. Ir šūti jauni brunči, priekšauti, lakati, krekli, vestes – kas nu kuram kolektīvam bijis nepieciešamāks, jo patiesībā tie, kuriem tautas tērpi ir vajadzīgi, ļoti pie tā piedomā. Arī visas šīs detaļas tiek pieskaņotas novadam, kurš tiek pārstāvēts. Protams, tas viss ir atkarīgs arī no līdzekļiem. Ir kolektīvi, kas uzšuj baltus kreklus bez izšuvumiem, jo tādus vienkārši nevar atļauties, tomēr viennozīmīgi – laika gaitā prasības ir augušas arī tautas tērpu jomā, tāpēc tas pat uzliek tādu kā pienākumu rūpēties, lai neviens kolektīvs neatpaliktu no pārējiem.
Gājienā var redzēt, cik daudz katrs ir piedomājis pie sava tēla. Arī mēs – studija “Kalme” – dodamies gājienā. Salīdzinājumā ar koru un deju kolektīviem mēs skaitliski esam nelielā pulciņā, taču tas nenozīmē, ka gājiens mums ir mazāk saviļņojošs. Ir meitenes, kas izteikušās, ka gājiena vietā labprātāk to visu pavērotu no malas, lai redzētu savu veikumu. Galu galā katrs cilvēks, kas pielicis savu roku kāda tērpa veidošanā, ieguldījis daļu no savas sirds. Šādu cilvēku ir ļoti daudz, jo lielas lietas viens vai divi paveikt nemaz nevarētu. Mani iepriecina, ka ir kolektīvi, kas domā par savu tēlu, ka ir cilvēki, kas viņus atbalsta, un, protams, tie, kas rūpējas, lai tērps taptu tāds, kāds iecerēts. Tas dod tās emocijas un saviļņojošos brīžus gājiena laikā, kad redzi padarītā darba augļus.
