Uzskatu sevi par diezgan komunikablu un draudzīgu cilvēku, kuram, esot kompānijā, nav jāmeklē pēc vārda kabatā.
Daina, skolotāja
Uzskatu sevi par diezgan komunikablu un draudzīgu cilvēku, kuram, esot kompānijā, nav jāmeklē pēc vārda kabatā. Nācies arī organizēt dažādus pasākumus, vairākas reizes būt vedējmātes statusā. Galu galā mana profesija ir tāda, kas neļauj pasīvi sēdēt maliņā, tomēr pirms kāda laika piedzīvoju apstākļus, kas izšūpoja manu pārliecību par sabiedriskumu.
Viss sākās ar to, ka savos pāri trīsdesmit gados mums ar vīru uzradās jauns vaļasprieks. Precīzāk sakot, viņam uzradās. Es tajā visā tiku ievilkta pa pusei ar pierunāšanu un pamēģināšanu.
Jā, nu tā kalnos kāpšana taču ir viena feina lieta! Sākām apmēram ar 2000 metru augstām virsotnītēm. Tajā pirmajā braucienā mūs aizveda ļoti jauki paziņas – nedaudz pastāstīja, ierādīja elementāro, un uz priekšu. Nebija jau par ko stresot, jo takas iezīmētas, pietiekami ērtas un gana platas ikvienam, pat bērniem. Skaisto skatu un arī savas daļas saldā adrenalīna dēļ sapratu, ka kalnos noteikti vēl gribēšu atgriezties. Lai pastaigātos!
Tomēr manu otru pusīti vilināja kas vairāk. Sākumā domāju – tas tik tāds joks, ka viņš aizvien biežāk pieminēja sniegotās virsotnes, augstākus tūkstošus un klinšu kāpšanu. Joks pārvērtās realitātē, kad jau nākamajā gadā devāmies takās, kur bija nepieciešams klinšu kāpšanas iemaņas, ko, paldies Dievam, bijām nedaudz apguvuši sporta zālē uz mākslīgās sienas. Nu labi – arī šis brauciens man patika, kaut, šķiet, es tur piedzīvoju savas varēšanas robežu un situāciju, kad adrenalīns vairs nav tik salds. Pieņēmu, ka negribu lielākus izaicinājumus, bet mans vīrs gan. Neilgi pēc brauciena viņš mūs pierakstīja speciālā kalnu treniņu grupā.
Pirmajā iepazīšanās pasākumā vēl bija tīri neko – paskrējām, parāpāmies, pačalojām. Tomēr jau nākamajā sapratu, ka tas nav domāts man. Sapulcējušies cilvēki bija savas lietas fanāti. Viņi bija ne vien kalnos kāpēji, bet arī aktīvi riteņbraucēji, laivotāji un piedzīvojumu sacensību dalībnieki, kam šāds dzīvesveids šķiet normālāks par normālu. Bet te es ar savām pastaigām kalnos.
Pēc nodarbībām bija paradums kopā pasēdēt, bet es pirmo reizi mūžā jutos kā paralizēta ar visu savu komunikabilitāti. Ne vārda varēju atrast, ne piezīmes, neko. Sēdēju kā ūdeni mutē ieņēmusi, brīnījos un dusmojos uz sevi. Jutos vienkārši nelaimīga. Starp citu, šie cilvēki man nebūt nelika tā justies. Bija draudzīgi un ieinteresēti, kur esmu palikusi, jo nodarbības nolēmu vairs neapmeklēt!
