Līgo svētkus var uzskatīt par kārtīgi nosvinētiem, ja tajos netrūkst ne alus, ne siera un ja tas viss tiek baudīts, sēžot pie ugunskura un dziedot Jāņu vakaram piedienošas dziesmas.
Līgo svētkus var uzskatīt par kārtīgi nosvinētiem, ja tajos netrūkst ne alus, ne siera un ja tas viss tiek baudīts, sēžot pie ugunskura un dziedot Jāņu vakaram piedienošas dziesmas. Šādi priekšstati man gadu gaitā izveidojušies par Līgo svētkiem, kuri latviešu tradīciju vidū ieņem nozīmīgu vietu. Par to, ka agrāk šie svētki nav aprobežojušies tikai ar sieru, alu, ugunskuru un dziesmām, man nācies aizdomāties visai reti, proti, kad runa ir par senču tradīcijām svētku svinēšanā. Rezultātā tādas lietas kā ar šiem svētkiem saistīti ticējumi un paražas šķiet kaut kas vēsturisks un mūsdienām nepiemērots, nemaz nerunājot par to praktisku pielietošanu pašā svinēšanas procesā.
Tiesa, kopš pērnā gada, kad pirmo reizi piedalījos laikraksta “Diena” rīkotās akcijas “Piedzīvosim Jāņus!” pasākumā, mana līdzšinējā pārliecība sašķobījās. Arī šogad piedalījos šajā pasākumā, kas nu jau tradicionāli risinājās Alūksnes ezera krastā. Tāpat kā pērn mājās devos ar pozitīvām emocijām. Par to galveno iemeslu kļuva ne tik daudz svētku gaisotne, kādā tika sagaidīts saullēkts, bet sajūta, ka piedalos pasākumā, kas pielīdzināms agrāk svinēto svētku norisei. Pacilājošā sajūta saglabājas līdz pat Jāņu vakaram, kurā tiek sasniegta šo svētku kulminācija.
Ar nepacietību gaidīšu nākamo gadu, jo nu jau mani Līgo svētki saistīsies ar diviem pasākumiem – saullēkta sagaidīšanu vasaras saulgriežu rītā un Jāņu vakaru ar tuvajiem cilvēkiem. Tie viens otru lieliski papildina, radot īsto sajūtu par svētku svinēšanu.
