Pēc skaistām un interesantām vietām tālu nav jāmeklē.
Pēc skaistām un interesantām vietām tālu nav jāmeklē
Lai apskatītu skaistas un interesantas vietas, nekur tālu nav jādodas – šādu vietu ne mazums ir tepat, Alūksnes rajonā. Par to nesen pārliecinājās Alūksnes pilsētas pensionāru padomes biedri, vienas dienas ekskursijā iepazīstot Zeltiņu, Ilzenes un Veclaicenes pagastu.
Lai gan ekskursija bija orientēta uz cilvēkiem, kas parasti nevar piedalīties tālākos braucienos vai garākos pārgājienos, gribētāju ceļojumam pašmāju rajona robežās nav trūcis. “Mūsu bija pilns lielais autobuss,” apgalvo Alūksnes pilsētas pensionāru padomes locekle Anna Celmiņa. Ceļā pavadīta tieši viena darba diena.
Iepazīst slepenus objektus
Par ceļotāju pirmo pieturas punktu kļuvis Zeltiņu pagasts, kur viņus sagaidījusi pagasta muzeja vadītāja Sandra Magaziņa. “Materiālu ir savākts patiešām daudz, turklāt ļoti īsā laika periodā,” redzēto slavē A.Celmiņa, kaut gan muzeja vadītāja apgalvojusi – visas nozares vēl nemaz nav paspēts aptvert. Pārsteigumu sagādājis pie muzeja ieejas izveidotais stūrītis, kas atspoguļo pagasta dzīvi padomju laikā. Zināms jau, ka tas ir tāpēc, ka tieši Zeltiņos – valsts pierobežas teritorijā – atradies viens no bīstamākajiem un slepenākajiem militārajiem objektiem jeb bijušā PSRS stratēģiskā kodolraķešu bāze.
“Mēs izbraukājām visu teritoriju, apskatot to, kas tur ir vēl redzams un kas tikai nojaušams,” stāsta pensionāru padomes locekle. Kā interesantu momentu viņa min no Alūksnes uz Zeltiņiem pārvesto Ļeņina pieminekli, kas tagad nolikts raķešu pacelšanās laukuma pašā centrā – tur, kur “raķetes nostādīja un kur vēl redzamas maskēšanās tīkla atliekas”. Pēc šī objekta apskates A.Celmiņa pievienojas pašas S.Magaziņas teiktajiem vārdiem. “Paldies Dievam, ka mēs toreiz ļoti daudz ko nezinājām, jo tad dzīvot būtu daudz grūtāk un bīstamāk,” viņa teic.
Bauda līvu ēdienus un dzērienus
Tālāk ekskursija vedusi uz kaimiņu – Ilzenes – pagastu, kur viņi devušies uz seno līvu apmetņu vietu un senkapiem. A.Celmiņa stāsta, ka savulaik Ilzenē atradusies līvu kolonija, turklāt vēl pagājušā gadsimta sākumā tur dzīvojošas vairākas ģimenes, kas sazinājušās līvu valodā. Pāris metrus no izveidotās piemiņas vietas ekskursantu pavadones Inese Pušpure un Inese Safranoviča cienājušas savus viesus ar uz ugunskura vārītu līvu putru. “Beigās vēl iedeva pa puspiņģerotam līvu stiprā – burtiski tā pa pusmalciņam,” rāda A.Celmiņa.
Tālāk ceļš vijies gar Apes pilsētas ar lauku teritoriju Grūbi, kur ekskursanti piestājuši, lai nedaudz atpūstos un lēnām pastaigātu gar krācēm, apskatot tur esošos foreļu dīķus. Pēc neilgās atpūtas ceļotājus Veclaicenes pagastā jau gaidījis gids Ēvalds Vanags – ilggadējs vietējās pamatskolas direktors un tagadējais muzeja vadītājs. “Tas ir apbrīnojami, cik daudz viens cilvēks var zināt,” jūsmo A.Celmiņa. “Gids pārzina savu pagastu visos sīkumos – sākot ar ozoliem, kas 1941.gadā stādīti turpat aiz skolas esošajā nogāzē vienai aizvesto ģimenei, un beidzot ar katru māju, par kuru viņš māk pastāstīt, kas tur dzīvojis, dzīvo un kas tur interesants bijis.”
Atgādina bērnības atmiņas
Kopā ar Ē.Vanagu apskatīts arī Drusku pilskalns Veclaicenē. Kas gribējuši un varējuši, tie uzkāpuši pilskalna priekšvaļņa augšgalā. Pati A.Celmiņa atļāvusies pakāpties vien gabaliņu, topot fotogrāfijām ar skatu no priekšvaļņa vidus uz leju un uz augšu. Apskatīta arī vecā Pleskavas šoseja, kas atrodas lejup no kalna, aizejot tālāk līkločiem. “Šis gabaliņš saglabāts vēsturei, lai vecais bruģis, kas to sedza, paliktu neskarts,” teic A.Celmiņa. Par ceļojuma pēdējo pieturas punktu kļuvusi Gunitas Virkas vadītā saimniecība “Mauriņi”. Tur savu bērnību savulaik pavadījis rakstnieks un novadnieks Jānis Mauliņš. Ekskursantiem pat rādīta taciņa, pa kuru viņš devās uz skolu Veclaicenē.
“Turpat pastaigājas jūrascūciņas kopā ar šinšillām, aplokā ir kaziņas un ļoti negants tītars, arī vistiņas – nu visi kā viena draudzīga ģimene. Radās iespaids par īstu lauku sētu. Tādu, kādu es to atceros no savas bērnības,” spriež A.Celmiņa.
Vienā saimniecības nojumē G.Virka savus viesus iepazīstinājusi ar vides veselības saimniecības un bioloģiskās lauksaimniecības terminiem. “Tā mēs nonācām pie atziņas, ka patiesībā esam bagāti, pat ļoti. Tikai mēs savu bagātību nemaz necenšamies izmantot, tā vietā priekšroku dodot skaļiem un spoži reklamētiem produktiem.
