Nobeigums. Turpinās no 14.marta. Ap mājām bieži valdīja līdzīgs klusums un miers, un meža klātbūtne gadiem sargāja šo vietu no pasaules trokšņiem un putekļiem.
Nobeigums. Turpinās no 14.marta.
Ap mājām bieži valdīja līdzīgs klusums un miers, un meža klātbūtne gadiem sargāja šo vietu no pasaules trokšņiem un putekļiem. Gadskārtu ritumā daudz kas mainījās, un Vilma tur katrā jaunā dienā redzēja gan sīkās pārmaiņas, gan brīnījās par mūžīgi nemainīgo stabilitātes sajūtu, kas dvesmoja visapkārt. Tagad – pēc Kārļa bērēm – viņa gribēja vēl kaut reizi pabūt vietā, kas toreiz, rudens vēju appūsta, viņai likās pametama vai uz visiem laikiem. Tad viņas dvēsele kāroja pārmaiņu, jaunu vēsmu un pārdzīvojumu. Toreiz vēlajā rudenī viņu biedēja vientulība. Likās, ka divvientulībā ar suni pavadīt vēl vienu ziemu būs par smagu. Meita, znots un mazbērni bija tik aizņemti ar savām ikdienas rūpēm un laikam jau nepievērsa viņai tik lielu uzmanību kā gribējās. Vai aizejot no “Skujiņām” viņa bija nodedzinājusi arī visus atgriešanās tiltus? Vismaz atmiņu taka bija palikusi, un aicināja viņu. Kārlis bija apbērēts pa godam un viņam reizē ar trim pēdējām smilšu saujām bija par visu piedots. Vilma apsvēra, kas vēl būtu jāpaspēj padarīt līdz brīdim, kad pašas ceļš atdursies skuju takas galā. Vadīt bezjēdzīgas tikai ar eksistenci pildītas dienas viņa nevēlējās. Apkārt bija tik daudz tādu vienaldzības un truluma pilnu veču, kurus vairs neinteresēja ne pasaules notikumi, ne atmiņu ceļi. Tā viņa negribēja. Pašreiz viņai bija palicis tikai viens pienākums, pienākums pret savu Poģi, kas savā suņa uzticībā viņai bija pieķēries daudz stiprāk, nekā spēj pieķerties cilvēks. Arī viņš bija mēms, bet ar savām suņa emociju izpausmēm likās daudz pārāks par vidusmēra cilvēku. Suni pievilt Vilma nespēja. Viņam vēlreiz bija jātiek brīvībā, savā suņa brīvībā, tur, mežā, “Skujiņās”.
Vilma nebija pazaudējusi sakarus ar ārpasauli. Viņa sazvanījās ar dažiem saviem bijušajiem draugiem, reizēm aizsūtīja kādu e – pastu. Tagad bija nobriedis lēmums vēlreiz skatīt savus māju, vēlreiz ieraudzīt saules atspīdumu koku galotnēs, sajust meža smaržu, noglāstīt lielo akmeni ceļa galā. Pērnruden viņa to nepaspēja, un tagad neviens to viņai nevarēja liegt. Tagad viņa bija izdomājusi visu līdz pēdējam sīkumam. Bērniem nav jāasistē viņas ceļojums. Labāk lai viņi pat nenojauš, kādu traku domu atkal māte ir izperinājusi! Tomēr viņa aizsūta Varim īsu e – pasta vēstulīti katram gadījumam, jo maz kas var notikt ar vecu cilvēku, kas uzņēmies kādu garāku ceļu, kam var pietrūkt spēka: ,,Domāju, ka paņemšu dažas atvaļinājuma dienas un apmeklēšu “Skujiņas”. Man un Poģim šobrīd tas ir ļoti nepieciešams. Kad atgriezīšos, sazināšos. Necel nekādu traci un labāk nevienam nesaki! Lai tas ir mūsu noslēpums! Tur šogad droši vien neesat bijuši? Poģis būs laimīgs izrieties savos vecajos medību laukos… Neuztraucies – kājām es neiešu, man būs vedējs.” Vēstule no rīta tiek nosūtīta, ceļa soma ar produktu mazumiņu sapakota, suns pie saites, un sarunātais vedējs tūliņ pēc brokastlaika ieradies. Personāls zina, ka Vilma dodas kādos netālos ciemos uz pāris dienām. Kur un kāpēc – to zina tikai Vilma pati: atsveicināties, paciemoties, pieelpoties to gaisu un smaržu, kuras viņai ir tā trūcis, un tad kaut vai mirt…
Ir augusta sākums. Desmit garus mēnešus viņa ir bijusi projām, aizmukusi it kā uz visiem laikiem, pati sev melodama, ka tā jādara, ka nav citas izejas, ka tā bērniem un viņai tur, pansionātā pie cilvēkiem, būs labāk.
Lielajā meža ceļa krustojumā viņa atsveicinās no vedēja, norunājot pēc pāris dienām sazvanīties. Viņa taču netaisās te palikt pārāk ilgi, tikai kādu laiciņu, kādu pārdomu brītiņu. Suns, saodis pazīstamo apkārtni, ir kļuvis vai traks: atlaists no saites, apmetis neskaitāmus prieka līkumus ap saimnieci, viņš, kā jau agrāk darījis, pazūd mežā, un Vilma drīz nesaklausa pat viņa rējienus. Suns laikam ir ļoti laimīgs, un viņa prieks ir saprotams tikai otram tādam pašam sunim un mazdrusciņ arī Vilmai… Atsēdusies uz lielā ceļa gala akmens, Vilma sajūt saulē sasilušā akmens gurna siltumu. Akmens viņu bija atpazinis un nu atkal silda. No šīs vietas labi var pārredzēt pagalmu. Tas kā par brīnumu neliekas ne zālē ieaudzis, ne neapdzīvots. Vēl nesen Sandra bija teikusi, kā māja vēl nav pārdota un varbūt plāni jāmaina. Pie garākas sarunas atgriezties Kārļa bēru dēļ nebija iznācis. Meita kaut kā vairījās no garākas sarunas par “Skujiņu” tēmu, un Vilma arī neuzstāja: pienāks laiks, pati runās, jo no Vilmas puses viss bija pateikts: jāpārdod, jānotērē un beigta balle… Kaut kādas neskaidras bailes un nedrošība tagad liedza Vilmai spert soļus pa taciņu pagalmā. Saulītē ir tik labi sēdēt! Viss iracu priekšā un tie pārdesmit soļi liekas tik grūti. Tur priekšā varēja būt arī vilšanās, sveši ļaudis, ne vairs viņas pagalms. Cik ilgi viņa tā sēdēja? Varbūt stundu, varbūt vairāk. Saule pakāpjas līdz koku galiem un vēsa ēna pārstiepjas vietai, kur vēl nesen vēdīja siltums. Drebulis pārskrien Vilmas miesai: vai viņa bija iesnaudusies? Viņas acu priekšā stāv Varis un Poģis. Abi tā kā aizelsušies no skrējiena.
,,Omīt, tu nu gan esi baigā! Poģis atskrēja pie mums, un tad es sapratu, ka tu gan neesi pansionātā. Viņš mani atveda pa taisnāko ceļu šurp. Ko tu mums neko neteici? Vai tad tā drīkst?”
,,Teikt jau neteicu, tikai tev epastu aizsūtīju, drošs paliek drošs. Nesaki nu nekā,” Vilma ir priecīga, mazdēlu redzot.
,,Es jau to datoru tā retāk ieslēdzu. Sen neko nebiji rakstījusi. Man pat prātā nebija, ka man vēstule. Tikai Poģis paziņoja. Gudrs suns! Ko tu tagad domā? Mēs tev gatavojām pārsteigumu, bet tu nu visu esi izjaukusi. Mēs brauktu tev rīt pakaļ. Tad visi būtu atkal “Skujiņās” kopā, bet tu atkal pa savam. Mēs te visu appļāvām, sakārtojām un neviens tevi vairs projām nelaidīs. Vai ne, Poģi? Mēs visu izdomājām, kā tālāk dzīvosim: nekādus pansionātus, nekādas vaļības, vecmāmiņ! Tu tagad uzklausīsi arī mūs! Te būs mūsu vasaras māja, bet pa ziemu tu mūs piecietīsi mūsu mājā! Pareizi, Poģi?”
Viss ir noticis kā kādā seriālā: laimīgas beigas, cilvēku un suņa prieks vienuviet. Cik gan reizēm jāsper savādi soļi, lai saprastu, kā būtu jādara vispareizāk! Tikai to, ko nevar labot, nav jānožēlo, bet te vēl šis tas, liekas, ir labojams, un stāsts par “Skujiņām” ir tik līdzīgs tam stāstam par “Cīrulīšiem”, kurus arī vecā māte nespēja pamest… Pats jau no sevis nevar aizbēgt.
